Lasīt un pasmaidīt 06.05.2015
Divas nedēļas esmu pavadījusi Francijā — Parīzē un Luāras ielejā. Saulainas, iespaidiem pārbagātas nedēļas, kuras klasiskā variantā nedēvētu par atvaļinājumu, jo tas tomēr saistās ar laisku atpūtu. Mans ceļojums gan tāds nebija. Tā bija pamatīga slodze kājām, nerviem un jā, arī naudas makam, ja nu pavisam godīgi. Ir divas domas, kuras pēc atgriešanās nedod mieru.
Vispirms — pasaulē nekas daudz nemainās. Jā, gan te, gan tur tiek celtas jaunas ēkas, amatos ievēlēti jauni atbildīgie, pieņemti jauni noteikumi un likumi. Mēs valkājam ērtākas un nesmukākas drēbes, daudz uzmanības pievēršam veselībai un esam ārkārtīgi gudri, bet… Pabraukājot pa Luāras ielejas pilīm, paralēli cītīgi studējot to īpašnieku un iemītnieku dzīvesstāstus, saprotu, ka lielu daļu no tā visa kaut kur jau esmu redzējusi un dzirdējusi. Un tas nebūt neliecina par to, ka esmu jau reiz dzīvojusi, nē!
Savējo likšana amatos, nespēja tikt galā ar korumpētiem, rupjiem un savtīgiem patvaldniekiem, dažādu nepārdomātu un pat smieklīgu lēmumu pieņemšana, galma intrigas, savu interešu bīdīšana, vien iepatīkoties konkrētam cilvēkam ar lielu atbildību, bet mazu godaprātu — vai dieniņ, kur mēs to esam dzirdējuši? Lasu Katrīnas Mediči biogrāfiju un ar zīmulīti pasvītroju vietas, zem kurām varētu parakstīt — 2015. gads. Notiek nudien neiedomājamas lietas, par kurām visi veselā saprāta vārdā klusēs, jo tā ir drošāk. Tā ir mazliet mierīgāk. Nudien, nekas taču nemainās! Piedodiet — atzīstu, ir dažas novitātes — indes vairs nav modē! Un labi, ka tā.
Otrā doma — esmu atradusi vēl vienu nāciju, kura ir tieši tikpat maz smaidoša kā latvieši! Piedodiet, ja kādam ir cita pieredze un viedoklis. Mana trešā viesošanās Parīzē to tikai apstiprina. Mums nav iemesla bažīties, ka darām kaut ko nepareizi — re, franči arī dara tāpat un dzīvo, ka prieks skatīties! Nesmaida, bet lasa! Jā, jā, nekur neesmu redzējusi tik daudz cilvēku lasām! Metro vagonos, ielu krustojumos, gaidot zaļo gaismu, uz parka soliņiem sēžot, pie restorānu galdiņiem — visur cilvēki iegrimuši grāmatās. Tās gan, uzmetot aci, izskatās pēc ļoti nopietniem darbiem, jo grāmatām nav pie mums pierasto krāsaino un izteiksmīgo vāku. Izrādās — viņi neliek uz to būtisku uzsvaru. Cilvēki grāmatas pērk un lasa, neskatoties uz vienveidīgajiem krēmkrāsas vāciņiem ar autora foto uz aizmugurējā vāka. Un Francijā ir 2000 dažādu literatūras balvu un apbalvojumu! Kamēr Rīgas tramvajā ļautiņi cits citu uzcītīgi novēro, pēta sava telefona ekrānu vai skaļi sakliedzas viens ar otru — franči lasa!
Iebraucot Talsos, nopriecājos, jo uzziedējuši kociņi — tādi balti un tīri. Cik labi tomēr ir atgriezties mājās! Likšu mierā K. Mediči biogrāfiju. Došos uz bibliotēku un izvākšu tukšu plauktu, kurā rindojas grāmatiņas ar padomiem, kā motivēt sevi pozitīvam skatam uz dzīvi! Un lasīšu. Jā, dažbrīd tomēr pasmaidīšu.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: