Līdzsvaru meklējot 23.07.2018
Tūlīt pēc brokastīm aši ieslēgt datoru un vismaz lielos
vilcienos pārskatīt plašajā pasaulē notiekošo jau kļuvis
pašsaprotami. Tāpēc acis aizķērās aiz avīzē milzu burtiem izcelta
tēmas pieteikuma: «Kā dzīvo 21 procents Latvijas iedzīvotāju,
kuriem nav pieejams internets?» Redz, pat projekts ar tādu moto
izdomāts, tikai neiedziļinājos, vai rezultātā šie «procenti» iegūs
moderno saziņas un informācijas ieguves iespēju. Tas nu gan būtu
interesanti.
Vai tiešām dzīve bez interneta ir kaut kas tik briesmīgs kā bada
vai nabadzības garantija? Man mīļi, tuvi deviņdesmitgadnieki reižu
reizumis, atgaiņājoties no kārtējām diskusijām ar bērniem un
mazbērniem par datora un interneta pieslēguma vajadzību mājas
dzīvē, vienmēr kā pantiņu stingri noskaitīja: «Mums to internātu
nevajag, palasīs labāk avīzi, vakarā televizoru paskatīsies…» Bieži
vien, burzoties visdažādākajā sabiedrībā, ar prieku pavēroju, ka
internets joprojām nav galvenais jaunu ziņu avots. Ar prieku!
Tāpēc, ka neesam aizmirsuši spēju runāties. Nevis runāt, klačīgi
aprunāt, bet parunāties, izrunāties ar kolēģiem darbā, radiem,
draugiem un tāpat pazīstamiem. Tā es uzzinu tik daudz pašas
dzīvošanai noderīga saimniekošanā virtuvē un dārzā, ielāgoju ko
nekur citur neuzzināmu par nezāļu nīdēšanu un zāļu tēju gatavošanu,
pat gluži nevilšus mainu līdz šim stabilus priekšstatus.
Kas gan šajā sutoņā vēl vairāk pārspriests par nepieredzēto
karstumu Latvijas vasarā? Un nupat vēl mūspusē — milzīgais
posts Valdgales mežu un kūdras purvu plašumos, nespējot diennakts
laikā savaldīt ugunsnelaimi… Nesot no smagajām lejkannām vai līdz
zemei izstieptās rokas gurķu un sīpolu, pat burkānu un bietīšu
glābšanai, ieklausījos man daudz ko pastāstoša divu tādu pašu
čaklīšu sarunā. Viņi plaši un daudzpusīgi vakara rāmajā, skaņu tālu
laidošajā rēnumā pārsprieda Valdgales nelaimi, salīdzināja to ar
paseno ugunsgrēku Slīteres aizsargājamajā dabas teritorijā. It kā
visu to zināju, bet citādi. Personiskās nianses, viedokļi par
ugunsdzēsību kā tādu, pieķerot vēl klāt pašvaldības iespējas,
izdarības un neizdarības daudzās jomās… kaut vai ieraksti diktofonā
un publicē, tik īsti un daiļrunīgi tas bija.
Sulīgu valodu, patiesas domas, atklātus pašu valsts un savas
pilsētas, pagasta norišu vērtējumus vēl var dzirdēt mūsu laikraksta
regulāri rīkotajās reportāžās. Nesen piedalījos kādas iestādes
vadītājas svarīgā svētku brīdī. Laika kripata dienas vidū bija
sapulcinājusi vietējās sabiedrības dzīves virzītājus un satura
pildītājus. Tādi mirkļi dod desmitreiz dziļāku priekšstatu par
dzīvošanu tepat un tagad nekā pastīvas, nogludinātas atbildes uz
publicista rūpīgi pārdomātiem jautājumiem. Patiesībā šoreiz man
paši no sevis izkusa vairāki jautājumi. Tādu informāciju,
emocionālo uzkrājumu nekad neiedos jaunas un atkal jaunas
tehnoloģiju iespējas.
Droši vien, ka man piekritīs daudzas mazu bērnu mammas un
vecmāmiņas — pat dažu sprīžu garas atvases jau droši spēlējas
ar datora klaviatūru un māk ieslēgt attiecīgas podziņas, lai
iekļūtu multiplikāciju filmu kanālā. Tas ir ļoti viegli —
ļaut, jo tad uz kādu laiku ir miers un kārtība mājās. Grūtāk ir
kopā ar sīko kāpēcīti ielasīties viņam piemērotu pasaku grāmatās,
izrunāt un pat izspēlēt tur dzīvojošos stāstus. Runāties ar mazo
cilvēku nemitīgi un par itin visu, nevis strupi atvairīt kā
uzmācīgu mušu. Lai vēlāk nav jābrīnās, ka pusaudzis un arī
pieaugušais bērns tik dziļi no savējiem un jebkādiem pienākumiem
ģimenē noslēpies interneta pasaulē, jo šaipus tās viņš neprot
komunicēt, ir neveikls un neievērots.
Jocīgi ir pieredzēt, ka mazs ķipars no filmiņām par cūciņas
piedzīvojumiem un samērā pretīgiem (vecmāmiņas uztverē) robotiem
nešaubīgi izvēlas to otro. Toties, ieraudzījis dažu metru attālumā
ganoties govi, stāv apburts, un jautājumi birst kā no pārpilnības
raga. Ir jāvar atbildēt, ir jānogrūž otrā plānā ar ievārījumiem
nepiepildītas burkas, neizpucēti istabas kakti, savi rituāli un
ērtības, ja skaidri zini, ka vari kaut vai mazu drusciņu iedot
kādas topošas personības emocionālajai pasaulei arī no savas puses.
Bez pateicības un ātri redzamiem rezultātiem.
Priecājos, ka arvien vairāk ir iespēju jebkuram iemācīties ikdienā
lietot internetu dažādu maksājumu kārtošanai. Līdzīgi, kā reiz
nācās pieņemt automašīnu, dzelzceļa, telefona, radio utt. uzvaras
gājienu. Tāpēc man izskatās — ar to mūsu sabiedrības
«procentu» nav nemaz tik slikti. Ja katrai lietai ir sava
vieta — pēc līdzsvara principa.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: