Mainīgās normas 30.05.2018

Sabīne Kleinhofa-Prūse
sabine.pruse@gmail.com

Tweet

Cik gan plūstošas ir robežas tam, ko uzskatām par normu. Protams, var iedziļināties pat cilvēktiesību un politikas jautājumos, bet šajā gadījumā mainīgums redzams pat sīkās lietās. Kāds ēdiens latvietim nāk prātā, iestājoties karstam laikam? Saldējums un aukstā zupa! Daloties aukstās zupas receptē ar ārzemju paziņām, viņiem tas šķita kas neiedomājami eksotisks. Kaut kas auksts, zupai pavisam ne līdzīgs, rozā… un par spīti tam latvieši vēl apgalvo, ka dabīgs un veselīgs! Apzīmējums «dīvains» bieži vien vairāk atkarīgs ne no paša objekta vai situācijas, bet no vērotāja attieksmes un pieredzes.
Turpinot pārsteigumu sēriju, atceros, kā reiz ciemos fonā ieslēgtajā televizorā tika rādīts šovs «Baiļu faktors» — tā dalībniekiem jāveic visai biedējoši un nepatīkami uzdevumi, kuros nereti ietilpst nepatīkamu lietu ēšana. Vienā no uzdevumiem izgāzās kāds no balvas tīkotājiem — viņš nespēja apēst pagatavoto cūkas šņukuru… Mūsu senči par to smietos kā kutināti, jo bez šņukura taču nebija iedomājami kārtīgi svētki! Lai gan mūsdienu latvieša obligātajā svētku galdā drīzāk atradīsim pīrāgus vai šašliku, arī cūkas šņukurs mums nešķiet kas tāds, ko nekad neiedomātos ēst. Atšķirība vien tajā, ka vienam tas ir pieradums, bet otram — neiedomājama un iepriekš nedzirdēta pieredze. Paziņas Austrālijā dalījās stāstos par pagalmos atrastajām čūskām, turklāt arī indīgo tur ir krietni vairāk, nekā mēs ieraugām pāris gados. Kad brīnījos, kā var ikdienā dzīvot, ja jebkurā brīdī vari uzkāpt vienai no daudzām indīgajām čūskām, man atjautāja, kā tad mēs tiekam galā ar ērcēm — čūsku vismaz vari ieraudzīt, bet ērci taču ne!
No ēdieniem var pāriet pie citām nodarbēm. Diez vai mēs redzam ko dīvainu sēņošanā un ogošanā — kā pienāk rudens, tā visi ar groziem un spaiņiem cilpo uz mežu. Toties citviet ogošana tiek ieteikta kā alternatīvs un neparasts vaļasprieks līdztekus kalnā kāpšanai vai zvejai. Tiek rīkoti pat īpaši kursi dabas velšu atpazīšanai, jo doties mežā un kaut ko vākt, lai pēcāk riskētu to ēst — tas ne visiem šķiet vienkārši. Nevienam vairs nav jaunums arī tas, ka dienvidnieki mēdz mums pāmest noslēgtību, bet kā gan uz ielas iesi, mākoņos skatoties, ja gluži vienkārši vējš lien aiz apkakles?
Katrai tautai, katrai paaudzei ir sava pieredzes bagāža un atmiņas par ierasto. Turklāt neierastais mainās līdzi laikam — paziņa stāstīja, kā pirms pieciem gadiem uz viņas ģimeni rādīts ar pirkstiem, jo viens bērns braucis ar līdzsvara riteni, bet otrs bijis iesiets slingā (tā bēns tiek nēsāts piesiets māmiņai ar garai šallei līdzīgu audumu). Šobrīd līdzsvara ritenis ir katram trešajam ķiparam, bet slingošanas apmācībai ir speciāli veikali un kursi, lai apmierinātu pieprasījumu. Kas nu kuram ir bērnības atmiņas — biešu vagas, limonādes automāti, šokolāde «Fregata» vai drīz jau — atmiņas par kādas spēlītes popularitāti planšetdatorā, ko spēlējuši visi draugi. Cik liels jaunums agrāk bija elektroniskie norēķini un bankas kartes, tik sarežģīta tagad dzīve kļūst brīdī, kad bankomāts vai internetbanka uz brīdi nav pieejami. Gan jau arī šobrīd viebjamies vai nesaprotam ko tādu, kas pēc vairākiem gadiem šķitīs pašsaprotams.
Ir dzirdēts jociņš: «Nedusmojies, kad vecāki nevar iemācīties lietot datoru tik ātri, kā gribētos — viņi tev iemācīja ēst ar karoti!» Kāds ārzemju viesis, kas nesen ar studentu grupu nedēļu ciemojās nelielā pilsētiņā, prombraucot pieteica, lai neņemam ļaunā, ja viņi kādu esot aizvainojuši vai aizskāruši — tas nav bijis viņu mērķis, bet, satiekoties dažādām kultūrām, tā mēdzot gadīties. Tā nu mēs katru dienu un gadu tiekamies — dažādas paaudzes, kultūras un pieredzes bagāžas. Mierīgai līdzāspastāvēšanai atliek vien citam no cita mācīties un pieņemt to, ka otra «normāli» vienmēr nav tas pats, kas mūsu «normāli», lai arī cik dīvaini tas dažbrīd neliktos.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: