Mainīgās normas 30.05.2018

sabine.pruse@gmail.com
Cik gan plūstošas ir robežas tam, ko uzskatām par normu.
Protams, var iedziļināties pat cilvēktiesību un politikas
jautājumos, bet šajā gadījumā mainīgums redzams pat sīkās lietās.
Kāds ēdiens latvietim nāk prātā, iestājoties karstam laikam?
Saldējums un aukstā zupa! Daloties aukstās zupas receptē ar ārzemju
paziņām, viņiem tas šķita kas neiedomājami eksotisks. Kaut kas
auksts, zupai pavisam ne līdzīgs, rozā… un par spīti tam latvieši
vēl apgalvo, ka dabīgs un veselīgs! Apzīmējums «dīvains» bieži vien
vairāk atkarīgs ne no paša objekta vai situācijas, bet no vērotāja
attieksmes un pieredzes.
Turpinot pārsteigumu sēriju, atceros, kā reiz ciemos fonā
ieslēgtajā televizorā tika rādīts šovs «Baiļu faktors» — tā
dalībniekiem jāveic visai biedējoši un nepatīkami uzdevumi, kuros
nereti ietilpst nepatīkamu lietu ēšana. Vienā no uzdevumiem izgāzās
kāds no balvas tīkotājiem — viņš nespēja apēst pagatavoto
cūkas šņukuru… Mūsu senči par to smietos kā kutināti, jo bez
šņukura taču nebija iedomājami kārtīgi svētki! Lai gan mūsdienu
latvieša obligātajā svētku galdā drīzāk atradīsim pīrāgus vai
šašliku, arī cūkas šņukurs mums nešķiet kas tāds, ko nekad
neiedomātos ēst. Atšķirība vien tajā, ka vienam tas ir pieradums,
bet otram — neiedomājama un iepriekš nedzirdēta pieredze.
Paziņas Austrālijā dalījās stāstos par pagalmos atrastajām čūskām,
turklāt arī indīgo tur ir krietni vairāk, nekā mēs ieraugām pāris
gados. Kad brīnījos, kā var ikdienā dzīvot, ja jebkurā brīdī vari
uzkāpt vienai no daudzām indīgajām čūskām, man atjautāja, kā tad
mēs tiekam galā ar ērcēm — čūsku vismaz vari ieraudzīt, bet
ērci taču ne!
No ēdieniem var pāriet pie citām nodarbēm. Diez vai mēs redzam ko
dīvainu sēņošanā un ogošanā — kā pienāk rudens, tā visi ar
groziem un spaiņiem cilpo uz mežu. Toties citviet ogošana tiek
ieteikta kā alternatīvs un neparasts vaļasprieks līdztekus kalnā
kāpšanai vai zvejai. Tiek rīkoti pat īpaši kursi dabas velšu
atpazīšanai, jo doties mežā un kaut ko vākt, lai pēcāk riskētu to
ēst — tas ne visiem šķiet vienkārši. Nevienam vairs nav
jaunums arī tas, ka dienvidnieki mēdz mums pāmest noslēgtību, bet
kā gan uz ielas iesi, mākoņos skatoties, ja gluži vienkārši vējš
lien aiz apkakles?
Katrai tautai, katrai paaudzei ir sava pieredzes bagāža un atmiņas
par ierasto. Turklāt neierastais mainās līdzi laikam — paziņa
stāstīja, kā pirms pieciem gadiem uz viņas ģimeni rādīts ar
pirkstiem, jo viens bērns braucis ar līdzsvara riteni, bet otrs
bijis iesiets slingā (tā bēns tiek nēsāts piesiets māmiņai ar garai
šallei līdzīgu audumu). Šobrīd līdzsvara ritenis ir katram trešajam
ķiparam, bet slingošanas apmācībai ir speciāli veikali un kursi,
lai apmierinātu pieprasījumu. Kas nu kuram ir bērnības
atmiņas — biešu vagas, limonādes automāti, šokolāde «Fregata»
vai drīz jau — atmiņas par kādas spēlītes popularitāti
planšetdatorā, ko spēlējuši visi draugi. Cik liels jaunums agrāk
bija elektroniskie norēķini un bankas kartes, tik sarežģīta tagad
dzīve kļūst brīdī, kad bankomāts vai internetbanka uz brīdi nav
pieejami. Gan jau arī šobrīd viebjamies vai nesaprotam ko tādu, kas
pēc vairākiem gadiem šķitīs pašsaprotams.
Ir dzirdēts jociņš: «Nedusmojies, kad vecāki nevar iemācīties
lietot datoru tik ātri, kā gribētos — viņi tev iemācīja ēst ar
karoti!» Kāds ārzemju viesis, kas nesen ar studentu grupu nedēļu
ciemojās nelielā pilsētiņā, prombraucot pieteica, lai neņemam
ļaunā, ja viņi kādu esot aizvainojuši vai aizskāruši — tas nav
bijis viņu mērķis, bet, satiekoties dažādām kultūrām, tā mēdzot
gadīties. Tā nu mēs katru dienu un gadu tiekamies — dažādas
paaudzes, kultūras un pieredzes bagāžas. Mierīgai
līdzāspastāvēšanai atliek vien citam no cita mācīties un pieņemt
to, ka otra «normāli» vienmēr nav tas pats, kas mūsu «normāli», lai
arī cik dīvaini tas dažbrīd neliktos.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: