Mans pasaules gals. Un sākums 09.10.2017

Septembra beigās kārtējo reizi tika paredzēts pasaules gals.
Šoreiz tam vajadzēja atnākt 23. septembrī, saulainā atvasarā.
Mēs ar vīru todien, atraduši brīvu brīdi starp vienām darba
darīšanām un nākamajām, nolēmām papusdienot Talsu kafejnīcā
«Istabas». Bija gana silti, lai ēdienu varētu baudīt ārā un vērot
tīkamo rosību turpat blakus. Jutāmies kā nonākuši kādā kūrorta
pilsētā, kur zilajā debesjumā spīd saule, kur stundas iezvana
baznīcas torņa pulkstenis, kur ezerā līksmi dej strūklaka, kamēr
tai apkārt katamarānos braukā cilvēki, kur ezermalu rotā bērni
velokartos, kur kā punkts uz «i» vēl ierodas debeszils retro auto
un kur paši tajā visā noskatāmies, baudot ļoti garšīgu ēdienu…
Noskaņa bija tik pilnīga, ka es, rudens saulē mazliet apsvilinātiem
vaigiem, kārtējo reizi droši jutu: šī pilsēta, šī valsts patiesi ir
vieta, kurā man labpatiktu piedzīvot pasaules galu, ja nu tam
todien būtu sagribējies pienākt.
Varbūt tieši tāpēc nākamajā dienā mani pilnībā satrieca ziņa par
kārtējo ģimeni, kura pārceļas uz Angliju. Tas bija kā
nokauts — it kā ringā ar pašu Mairi Briedi pārpratuma pēc būtu
trāpījusies! Tobrīd jutu, ka zināms pasaules gals mani tomēr ir
sasniedzis, tikai citādākā veidolā, nekā biju iztēlojusies. Nebiju
gatava tam, cik ļoti šī ziņa mani satrieks. Arī tam ne, cik
neaizsargāta jutīšos pret savas frizieres komentāru («Pareizi
dara!») par šo tēmu. Un arī tam ne, kāda tukšuma izjūta iestāsies,
uzzinot šīs ģimenes aizbraukšanas iemeslus, tostarp — «braucam
tāpēc, ka varam aizbraukt». Es bezpalīdzīgi nopūšos, kad aizbrauc
tie, kuri jūt banku mesto cilpu savelkamies ap kaklu tiktāl, ka
tūlīt būs jānosmok (pat, ja pašu vaina vien, iespējams, bijusi
nespēja sabalansēt vēlmes ar iespējām). Es noplātu rokas, kad
aizbrauc tie, kuri sasnieguši vecumu, kādā tu šajā valstī diemžēl
vairs neesi iekārojamāko darba ņēmēju vidū. Bet, kad aizbrauc
jauna, spējīga ģimene, kurai ir iespējas strādāt, dzīvot un savu
mazulīti audzināt tepat… Es nespēju pasist uz pleca, itin kā par
labi paveiktu darbu.
Kopš tās dienas cilvēkiem savā tuvumā mēdzu jautāt — uz ko gan
mēs, tie Latvijā palicēji, vispār ceram? Ka tāds vai citāds
pasaules (Latvijas?) gals nepienāks vismaz mūsu dzīves laikā?
Šajā laikraksta numurā mēs daudz runājam par skolu tīklu
optimizāciju, atlikušo izglītības iestāžu centieniem vēl
ķepuroties, jau zaudētajām mazajām skolām un to, kas paliek pēc to
slēgšanas. Lasu definīciju: «Optimizācija ir vislabāko,
visizdevīgāko sistēmas rādītāju, raksturlielumu sasniegšanas
iespēju meklēšana un nodrošināšana» un kārtējo reizi zinu, ka
lielumi «vislabākais» (pēc kādiem mēriem?) un «visizdevīgākais»
(kam?) ir ļoti subjektīvi. Arī tie, kuri dodas prom no Latvijas,
taču droši vien mēra un sver, kas viņiem vislabākais un
visizdevīgākais. Tātad — optimizē savu dzīvi?
Ļoti gribētos, lai vislabāk un visizdevīgāk (pat ja svaru kausos
lielāko tiesu aizņemtu morāli, nevis materiāli lielumi) mums visiem
šķistu būt un palikt savā valstī. Tā, lai te visu, laikam ejot,
nevajag optimizēt tādā mērā, ka paliek vien pamesti lauki, bet to
vidū — sīkas pilsētiņas, kur mums, tiem prasībās mazajiem
cilvēciņiem, pastrādāt savus nenozīmīgos darbiņus, saņemt smiekla
aldziņu un dzīvot savu nenozīmīgo dzīvīti. Un sīkajās
pilsētiņās — mazas pašvaldībiņas iluzoru problēmiņu
risināšanai un amizantu politisko kašķīšu izspēlēšanai. Ak, jā, arī
miniatūras skoliņas tiem dažiem atlikušajiem bērniņiem, lai viņi
cita starpā var apgūt arī šauri patriotisko skatījumiņu, kas varētu
tomēr ļaut noticēt, ka vislabākā un visizdevīgākā ir necilā (ar ko
salīdzinot?) nākotnīte tepat, Latvijā, nevis diža (tas pats
jautājums…) nākotne svešumā.
Pagājušajā nedēļā piedalījos ilgi novārtā atstāta īpašuma
sakopšanā. Kā brīnišķīgu melodiju prātā dzirdēju skanam vārdus no
Jesajas grāmatas Bībelē: «Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu
atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu
pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju.» Strādāju
dedzīgi, līdz sāpošām roku locītavām, tulznu aizmetņiem un
sapampušām plaukstām. Brīžiem manī ieskanējās arī cita dziesma, tās
aizbraucējas dziedātā: «Mums gribas jauki dzīvot, glīti ģērbties un
labi smaržot.» Jā, mēs bijām ģērbušies kā jau talkā piedien, jā,
mēs smaržojām pēc ugunskura dūmiem, bet vai tāpēc mēs nedzīvojām
jauki? Mēs dzīvojām izcili jauki! Nākamajā dienā bija žēl tikai
viena — ka nav iespējas iesākto turpināt!
Es joprojām iestājos par ko citu. Nevis par aizbraukšanu tāpēc, ka
varam aizbraukt, bet par palikšanu tāpēc, ka varam (gribam, spējam,
saredzam jēgu…) palikt.
(Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.)
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: