Mans pasaules gals. Un sākums 09.10.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Septembra beigās kārtējo reizi tika paredzēts pasaules gals. Šoreiz tam vajadzēja atnākt 23. septembrī, saulainā atvasarā. Mēs ar vīru todien, atraduši brīvu brīdi starp vienām darba darīšanām un nākamajām, nolēmām papusdienot Talsu kafejnīcā «Istabas». Bija gana silti, lai ēdienu varētu baudīt ārā un vērot tīkamo rosību turpat blakus. Jutāmies kā nonākuši kādā kūrorta pilsētā, kur zilajā debesjumā spīd saule, kur stundas iezvana baznīcas torņa pulkstenis, kur ezerā līksmi dej strūklaka, kamēr tai apkārt katamarānos braukā cilvēki, kur ezermalu rotā bērni velokartos, kur kā punkts uz «i» vēl ierodas debeszils retro auto un kur paši tajā visā noskatāmies, baudot ļoti garšīgu ēdienu… Noskaņa bija tik pilnīga, ka es, rudens saulē mazliet apsvilinātiem vaigiem, kārtējo reizi droši jutu: šī pilsēta, šī valsts patiesi ir vieta, kurā man labpatiktu piedzīvot pasaules galu, ja nu tam todien būtu sagribējies pienākt.
Varbūt tieši tāpēc nākamajā dienā mani pilnībā satrieca ziņa par kārtējo ģimeni, kura pārceļas uz Angliju. Tas bija kā nokauts — it kā ringā ar pašu Mairi Briedi pārpratuma pēc būtu trāpījusies! Tobrīd jutu, ka zināms pasaules gals mani tomēr ir sasniedzis, tikai citādākā veidolā, nekā biju iztēlojusies. Nebiju gatava tam, cik ļoti šī ziņa mani satrieks. Arī tam ne, cik neaizsargāta jutīšos pret savas frizieres komentāru («Pareizi dara!») par šo tēmu. Un arī tam ne, kāda tukšuma izjūta iestāsies, uzzinot šīs ģimenes aizbraukšanas iemeslus, tostarp — «braucam tāpēc, ka varam aizbraukt». Es bezpalīdzīgi nopūšos, kad aizbrauc tie, kuri jūt banku mesto cilpu savelkamies ap kaklu tiktāl, ka tūlīt būs jānosmok (pat, ja pašu vaina vien, iespējams, bijusi nespēja sabalansēt vēlmes ar iespējām). Es noplātu rokas, kad aizbrauc tie, kuri sasnieguši vecumu, kādā tu šajā valstī diemžēl vairs neesi iekārojamāko darba ņēmēju vidū. Bet, kad aizbrauc jauna, spējīga ģimene, kurai ir iespējas strādāt, dzīvot un savu mazulīti audzināt tepat… Es nespēju pasist uz pleca, itin kā par labi paveiktu darbu.
Kopš tās dienas cilvēkiem savā tuvumā mēdzu jautāt — uz ko gan mēs, tie Latvijā palicēji, vispār ceram? Ka tāds vai citāds pasaules (Latvijas?) gals nepienāks vismaz mūsu dzīves laikā?
Šajā laikraksta numurā mēs daudz runājam par skolu tīklu optimizāciju, atlikušo izglītības iestāžu centieniem vēl ķepuroties, jau zaudētajām mazajām skolām un to, kas paliek pēc to slēgšanas. Lasu definīciju: «Optimizācija ir vislabāko, visizdevīgāko sistēmas rādītāju, raksturlielumu sasniegšanas iespēju meklēšana un no­drošināšana» un kārtējo reizi zinu, ka lielumi «vislabākais» (pēc kādiem mēriem?) un «visizdevīgākais» (kam?) ir ļoti subjektīvi. Arī tie, kuri dodas prom no Latvijas, taču droši vien mēra un sver, kas viņiem vislabākais un visizdevīgākais. Tātad — optimizē savu dzīvi?
Ļoti gribētos, lai vislabāk un visizdevīgāk (pat ja svaru kausos lielāko tiesu aizņemtu morāli, nevis materiāli lielumi) mums visiem šķistu būt un palikt savā valstī. Tā, lai te visu, laikam ejot, nevajag optimizēt tādā mērā, ka paliek vien pamesti lauki, bet to vidū — sīkas pilsētiņas, kur mums, tiem prasībās mazajiem cilvēciņiem, pastrādāt savus nenozīmīgos darbiņus, saņemt smiekla aldziņu un dzīvot savu nenozīmīgo dzīvīti. Un sīkajās pilsētiņās — mazas pašvaldībiņas iluzoru problēmiņu risināšanai un amizantu politisko kašķīšu izspēlēšanai. Ak, jā, arī miniatūras skoliņas tiem dažiem atlikušajiem bērniņiem, lai viņi cita starpā var apgūt arī šauri patriotisko skatījumiņu, kas varētu tomēr ļaut noticēt, ka vislabākā un visizdevīgākā ir necilā (ar ko salīdzinot?) nākotnīte tepat, Latvijā, nevis diža (tas pats jautājums…) nākotne svešumā.
Pagājušajā nedēļā piedalījos ilgi novārtā atstāta īpašuma sakopšanā. Kā brīnišķīgu melodiju prātā dzirdēju skanam vārdus no Jesajas grāmatas Bībelē: «Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju.» Strādāju dedzīgi, līdz sāpošām roku locītavām, tulznu aizmetņiem un sapampušām plaukstām. Brīžiem manī ieskanējās arī cita dziesma, tās aizbraucējas dziedātā: «Mums gribas jauki dzīvot, glīti ģērbties un labi smaržot.» Jā, mēs bijām ģērbušies kā jau talkā piedien, jā, mēs smaržojām pēc ugunskura dūmiem, bet vai tāpēc mēs nedzīvojām jauki? Mēs dzīvojām izcili jauki! Nākamajā dienā bija žēl tikai viena — ka nav iespējas iesākto turpināt!
Es joprojām iestājos par ko citu. Nevis par aizbraukšanu tāpēc, ka varam aizbraukt, bet par palikšanu tāpēc, ka varam (gribam, spējam, saredzam jēgu…) palikt.

(Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.)

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: