Mazliet par ledu, ar sirdi ieraugāmo un sērkociņiem 13.02.2017
Urrā! Pavasaris nāk ar lielu ātrumu. Ne putnu čivināšana, ne
agri gaišie rīti, pat ne sala kniebienos apjukušie, zaļi
piebriedušie ceriņu pumpuri man par to neko nebija vēl teikuši,
bet… Paldies, mīļie, čaklie kūlisti — vēl sniegā un ziemā esam no
Valkas līdz Kolkasragam, kad, jā, jau kādam nagi niezējuši
aizdedzināt vēja nosausinātu pērnās zāles kumšķīti. Rekords gan
laikam tā pa īstam izdotos, ja Jaungada pirmajās minūtēs varētu
pamest siltu mājokli ar eglīti un visiem tiem dāvanu niekiem, smago
galdu un savējo kopā esības prieku, ārā mērķtiecīgi uzšķilt špicku
un liesmojošā, daudzkrāsainā pleķa bildi publicēt internetā.
Rekords tiktu fiksēts noteikti, vismaz ugunsdzēsēju reģistros.
Smieklīgi laikam rekordistam jautāt naivo, kāpēc? Ja viņš pats to
zinātu… Teikt viņam par sadegušām vardītēm, vabolītēm, skudriņām —
iespējams, ir tas pats, kā nebeigt šausmināties par drakoniski
izcirstajiem Latvijas mežiem. Visjocīgāk ap sirdi paliek, kad redzu
kailcirtes uz pašas robežas ar it kā vispasargātākajām teritorijām
— dabas parkiem. Klajuma vidū it kā kaut kādam labumam atstātie
pāris koki izskatās pēc ņirgāšanās. Labākajā sēņu laikā lidojot uz
deguna brikšņu jūklī ar atvāztu nazi rokās, mans skaļais viedoklis
par meža vides izmuļļātājiem tālu pārsniedz pieklājīgas latviešu
literārās valodas rāmjus.
Jā, nupat noklausījos ierakstu, kurā Pedvāles brīvdabas muzeja
saimnieks stāsta par šā gada lielajiem plāniem. Tie viņam vienmēr
ir ar plašu atvēzienu un nepieradušam klausītājam var likties pēc
pasakas. Soli pa solim, dzelžaini un vienlaikus fantastiski skaisti
viss tiek piepildīts. Arī visneparastākās idejas. Viņš arī šajā
Jaunā gada naktī dedzināja. Tā bija skaista, diža spēle ar ledus
masu, uguni un akmeni. Galvenais, nevienam nenodarīja pāri,
nevienam no tā nesāp.
No Pedvāles plašumu saimnieka iemācījos, ko nozīmē jēdziens
performance. Kūlas dedzināšanas trakums laikam gan nebūs tajā
ietilpināms, jo nespēju ieraudzīt stihiskā, stulbā svilināšanā
skaistumu. Tagad, kad laukos govs mazsaimniecībā ir retums, par
zirgu nemaz nerunājot, arī konkrētu labumu neredzu. Kam pirmais
spirgtais zaļums caur melnajiem nodeguļiem, ja nav, kas to kāriem
zobiem plūc?
Reālisti jeb pragmatiķi vienmēr piezemē tos, kas pa gaisu. Tā
smagi, tieši un pārliecinoši. Laiku pa laikam paskatos mūsu novadu
pagastu mājaslapas. Kolkā bieži ar sajūsmu pētu fotogrāfijas —
Inese Dāvidsone, Baiba Šuvcāne, Aldis Pinkens publicē tādus dabas
skatus iz vietējās dzīves, ka atrauties grūti. Man grūti. Burtiski
līksmoju par Ineses bildi ar parakstu par Kurzemes spociņu
salidojumu Kolkasragā. Ilgi nebija jāgaida, kad praktiskais
latvietis kā ar āmuru pa pieri visas lietas sakārtoja pa vietām:
phe! kurš tad apledojušus vecus steķus nav redzējis! Baibai ir
lieliska fotogrāfija ar debesu — zemes — jūras mākoņiem, pat mūsu
izcilie dabas fotogrāfi kostu pirkstos skaudībā par tādu kadru. Vēl
nav pragmatiķis komentējis, ka, sak, ziemās ūdens sasalst ledū, un
saules stari… bla, bla, bla…
Kamēr es te mutuļoju, Jelgavā tēlnieki no daudzām pasaules valstīm
strādā ar ledus klučiem, jo kārtējam ledusskulptūru festivālam ir
lieliski apstākļi. Tik bieži šī sarīkojuma laikā ir uznācis
atkusnis, bet ne rīkotāji, ne mākslinieki vēlēšanos radīt ko tik
burvīgu, nepraktisku un ātri izgaistošu nav sevī nokāvuši.
Praktiskie latvieši varbūt, kamēr viņi tur pa Jelgavas malu skalda,
tēš, salu un kakla aizsmakumu nejūtot, noskatiet mūsu pašu četros
novados kādu kūlas plašumiņu, un tad — sacensības: kuram ātrāk,
augstāk, tālāk un — līdz plikai zemei! Lai tie, mākslinieki tādi,
taisa savas performances, bet citādi (pareizi) domājošie var izšaut
enerģiju sev izprotamā, tuvā veidā.
Ievilku elpu pēc lielās mutes palaišanas un sāku klepot, saltā vēja
pūtienam līdz nabai aizskrejot. Tā tiem iet, tiem gaisa grābējiem,
kas nekādi neiemācās divi dabūt, vienu pie viena pieliekot. Viņiem
mūždien būs «kāpēc».
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: