Mazs ieteikums lielai tīrīšanai 04.09.2015
Vējš sapurina bērzu aiz kabineta loga. Zemē nobirst dzeltenu
lapiņu klājiens. Apmākusies diena, kas rudenīgi smaržo pēc āboliem
un mitras zemes, viegli ļauj ieslīgt sentimentā un uzpeldēt
jautājumiem, kas citkārt liktos, ja ne muļķīgi, tad vismaz naivi.
Vai dabā iekārtots tā, ka ikviena lapiņa, kas nobirst no koka,
nokrīt tieši tai paredzētajā vietā? Ja tā, tad, iespējams, arī
cilvēka mūžā visi notikumi ir iepriekš paredzēti, proti — dodies,
pa kuru ceļu gribi, beigu beigās vienalga nonāksi punktā, kur tev
jābūt.
Tomēr palaikam, īpaši brīžos, kad jūti, ka noslēdzas īpašs dzīves
posms, der mazliet piebremzēt un savās domās uztaisīt kārtīgu
ģenerāltīrīšanu. Kad nevajadzīgais izrevidēts, vari gremdēties
atmiņās, izdarīt secinājumus, plānot nākotni… Saprast, ka patiesi
viss noticis tieši tā, kā tam jānotiek. Domas raisās ar apbrīnojamu
vieglumu. Tomēr, lai līdz tam nokļūtu, dažkārt nepieciešams ilgs un
smags darbs ar sevi. Ar kādām metodēm to paveikt, paliek katra paša
ziņā.
Drīkst, piedāvāšu savu variantu? Iedomājieties, ka atrodaties
aizslēgtā istabā! Vieglāk veiksies tiem, kuri ir pazīstami ar
savulaik populārajām interneta room escape (no angļu valodas —
izbēgt no istabas) spēlēm. Doma vienkārša — kāds ļaundaris tevi
ieslodzījis vietā, no kuras vari izbēgt vien tad, kad būsi atradis,
pareizi savienojis un izmantojis dažādas lietas. Viena aizved pie
nākamās un tā joprojām… Uzmanību! Spēlēs bieži vien nepieciešama
drusciņa radošās dzirksts un vesela krava loģiskās domāšanas. Tomēr
tā tik viegli ļauj iekrist azartā, ka arī cilvēks, kurš vairāk
pieskaitāms mākoņu stūmējiem, ne pragmatiskām personām, pēkšņi var
stundām ilgi prātot, domāt, rēķināt… Un ar milzu pārsteigumu atklāt
sakarības, kas beigu beigās izrādās tik acīmredzamas!
Tāpat notiek ar dzīves revīziju. Šobrīd pati atrodos nozīmīga posma
noslēgumā un jau pieķeru sevi atmiņā pārcilājam piedzīvotos
notikumus, sastaptos cilvēkus, gūtos iespaidus… Kad iegrimsti
atmiņās, domas sāk darboties, un, kur vien skaties, uzrodas
lietiņas, kas katra ar savu stāstu aizved pie nākamās.
Fotogrāfijas, dzintara gabals, kas kopš uzdāvināšanas brīža allaž
atradies uz mana galda, vēstules ar labiem vārdiem, pāršķirstot
pierakstu blociņus, atklājas uzmetums viedokļa slejai, kas tapusi
nepilnu mēnesi pēc darba uzsākšanas redakcijā un daudz citu lietu.
Domā, analizē, atminies… Un sāc atkal no gala.
Ainas sāk kārtoties vienā lielā, krāsainā attēlā. Tas nebūt nav
gaišās un priecīgās krāsās vien. Sava vieta atvēlēta drūmiem toņiem
un pavisam neizteiksmīgiem triepieniem. Tomēr atmiņu mozaīka
būvējas viegli un mierīgi. Tātad — viss kārtībā! Zīmējums jau
iegūst pabeigta darba aprises. Vēl mazliet… Mazliet… Kur paliek
pēdējais gabaliņš? Tam vieta vēl jāatrod, taču ir skaidrs: tikko,
kā tas būs izdarīts, durvis šajā spēlē atvērsies. «Hop!» Esmu
laukā! Kurp tālāk? Laiks rādīs. Galu galā visi pa taisnākiem vai
aplinkus ceļiem nokļūsim tieši tur, kur mums jānokļūst.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: