Mums nav jāmaina pasaule 22.07.2016

«Ja tev būtu dota iespēja iejusties citu cilvēku ādā, dzirdēt to, ko dzird viņi, redzēt to, ko redz viņi, just to, ko jūt viņi, — vai tu pret viņiem izturētos citādi?» šis jautājums skanēja Klīvlendas klīnikas veidotajā video. Tajā tika atainota slimnīca un tur mītošo cilvēku situācijas. Kāds vīrietis devās mājup pēc veiksmīgas operācijas, sieviete ratiņkrēslā gaidīja jaunu sirdi, sieva devās apraudzīt savu nedziedināmi slimo vīru, ārste, kuras laulība nesen izjuka, brauca liftā kopā ar jauno tēti un vīrieti, kura sievai bija sirdstrieka, kāds vīrietis izmisīgi vēlējas izveseļoties, lai tiktu uz savas meitas kāzām, kāds cits raizējās par to, kā apmaksās rēķinu par slimnīcu. Ar to viss nebeidzās, stāstu bija vēl vairāk. Un galvenā vēsts — mēs izskatāmies un esam tik dažādi, taču mūsu sirdis sitas vienā ritmā, un mums ir vieni un tie paši sapņi. Amerikāņu dzejnieks un filozofs Henrijs Deivids Toro ir teicis: «Vai varētu notikt vēl lielāks brīnums par to, ja mēs kaut uz mirkli spētu paskatīties uz lietām ar otra cilvēka acīm?»
Pēdējā laikā daudz domāju par to, cik gan cilvēki ir skaudīgi, netaisni, gatavi nosodīt un nodarīt pāri, nesaprotot un pat necenšoties iedziļināties otra situācijā. Nav jau iespējams redzēt, kas otrā cilvēkā darās. Iespējams viņš šobrīd iet cauri kādam sarežģītam dzīves posmam, un apkārtējie to nemaz nav pamanījuši. Bieži vien cilvēki savas sāpes un problēmas paslēpj aiz maskām.
Īpaši uzkrītoša šī nesapratne un skaudība ir brīžos, kad kāds, kuram neiet tik labi, vēlas sabojāt prieku arī otram. Nesenā intervijā dzirdēju šādus vārdus: «Kāpēc man jāskauž? Es taču varēju panākt to pašu, ja ar visu spēku būtu to gribējusi. Man vienkārši nebija intereses un gribēšanas.»
Daudziem, to skaitā man, vēl jāmācās un jāmācās izkopt šo mīlestību pret tuvāko. Par to ir jādomā un jārunā. Jo bez atgādinājumiem taču ir grūti, vai ne? Šobrīd, kad pasaulē risinās šausmu lietas, tas īpaši nepieciešams. 14. jūlija vakarā Francijas kūrortpilsētā Nicā cilvēku pūlī iebrauca kravas automašīna, tā nogalinot daudz nevainīgu cilvēku, un tas ir tikai viens no uzbrukumiem, ko pēdējā laikā nācies piedzīvot pasaulei. Šie notikumi liek padomāt par to, cik trausla ir cilvēka dzīvība un cik ātri tas pavediens var izirt. Ir cilvēki, kuri to uztver vienaldzīgi, ar tādu garāmgājēja attieksmi, jo, redz, tas jau noticis kaut kur tālu prom un mūs neskar. Taču atcerēsimies, ka esam ne tikai savas valsts, bet arī pasaules pilsoņi. Šī traģēdija liek novērtēt to, kas mums ir dots, proti, mieru un cilvēkus apkārt.
Tas viss jau dzirdēts, bet cik lielā mērā mēs to īstenojam savā ikdienā? Cik bieži iepriecinām otru, pasakot kādu komplimentu vai izdarot ko jauku?
Mums nav jāmaina pasaule, mums ir jāsāk ar sevi. Ko tas līdzēs, ja centīsimies mainīt apkārtējos, neredzot savus trūkumus un vainas? Mums jārāda piemērs. Protams, nav cilvēku bez kļūdām, un ikviens piedzīvo vājuma brīžus, bet tieši tāpēc ir jācenšas palīdzēt, nevis pagrūst vēl dziļākā bedrē. Ir jāmācās pateikt «paldies» un «lūdzu» un būt atbalstam grūtā brīdī. Tā teikt: «Mūžu dzīvo, mūžu mācies!»
Esmu dzirdējusi atrunu, ka nav jau vērts mainīties, jo pasaulē viss neizbēgami iet uz slikto galu. Un varbūt tā arī ir, taču tas mūs neatbrīvo no atbildības. Sakot: «Neviens cits nemainās, tāpēc es arī to nedarīšu!», cilvēks parāda tikai to, ka nespēj lemt patstāvīgi un netic saviem spēkiem. Tāpat kā vēlēšanās. Cilvēks uzskata, ka viena balss jau neko nemainīs, aizmirstot, ka tā viena balss ir tikpat nozīmīga kā pārējās. Tā domā daudzi, kā rezultātā balsojums ir neatbilstošs valsts iedzīvotāju interesēm. Bet mēs paši ar nevēlēšanos iesaistīties, to pieļaujam. Lūk, tāpat ir arī ar sevis mainīšanu. Neskaties uz citiem, bet dzīvo pats savu dzīvi, un rezultātā tu redzēsi, kā mainās pasaule tev apkārt.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: