Mums vajag saimnieku? 23.03.2015
Ikdienas sarunās un noklausītās frāzēs televīzijas ekrānā vai autobusā bieži dzirdu cilvēkus sakām — saimnieku vajag. Nekas te neiet, kā vajadzētu, jo nav īsta saimnieka. Tuvojas Latvijas Valts prezidenta vēlēšanu brīdis. Diemžēl mēs nezināsim, kādu saimnieku mums visiem kopā izvirzīs 100 gudrās galvas. Ar viņu un viņa darbiem varēsim vien iepazīties realitātē — prezidentūras četros gados.
Plašsaziņas līdzekļos jau izskanējušas versijas par nākamā prezidenta kandidātiem. Sabiedrība ar lielu aizrautību metas vērtēt drosmīgos. Dala plusus un mīnusus. Tomēr es sev uzdodu jautājumu — ja prezidentu vēlētu iedzīvotāji, vai es zinātu, kam atdot savu balsi? Vai es zinu, kādam prezidentam ir jābūt? Ko dara prezidents? Kāda varas un lemšanas daļa viņam atvēlēta? Ikdienā cilvēkam svarīgi, lai prezidents labi izskatītos televīzijas ekrānā, lai raiti runātu, zinātu svešvalodas, pēc iespējas mazāk izgāztos un netaisītu nesmukumus. Tāpēc jau esošais prezidents tautai netīk — vīrs ne tā runā, gadu slogs par lielu, harizmas pietrūkst. Var jau piekrist. Bet, kurš no mums zina, kādu vajag? Godīgi — kurš? Kā izvēlēsimies? Pēc skaistākā matu griezuma? Jaunības? Pieredzes? Ar ko vispār katru dienu nodarbojas prezidents? Varbūt ir vērts izpētīt?
Pilnīgi piekrītu tiem viedokļa līderiem, kuri teic, ka mūsu sabiedrība vēl nav gatava patstāvīgi ievēlēt prezidentu. Mūsu kompetence un zināšanas un nav tik lielas, un sabiedrība kopumā nav tik nobriedusi, lai šādu atbildību uzņemtos. Pastāv bažas, ka uzvarētu tas, kura seja biežāk būtu pamanāma lauka malās izliktos plakātos, vai tas, kurš skaļāk klaigātu par algu paaugstināšanu. Pamatojumu un segumu kandidātu vārdiem varētu arī nemeklēt, tas vēlēšanu brīdī nebūtu svarīgi. Pat ja debates tiek vērotas televīzijas ekrānos, visbiežāk pēc tam tiek apspriesta runas veiklība un kandidātu asprātības. Par solīto atcerētos tikai pēc tam. Mēs taču paši zinām, cik īsu atmiņu apveltīti esam. Kurš vairs atceras, ko kura partija solīja pirms vēlēšanām? Dāmas un kungi — vienu vienīgu piemēru katrs sev mēģināsim atrast.
Reiz man bija saruna ar kādu cilvēku. Viņš gan teiktu, ka tas bija strīds, jo mūsu viedokļi un skatījumi stipri atšķīrās. Risinājām to pašu jautājumu — kā tad ir ar saimnieka būšanu? Viņš ar lielu pārliecību apgalvoja, ka valstī nav kārtības, jo nav īstā saimnieka. Ulmaņlaikos — tad gan esot bijis labi dzīvot visiem. Cilvēku labklājība vistiešākajā mērā esot atkarīga no valsts saimnieka (tātad arī prezidenta) spējām un gudrības. Sarunas lielāko daļu centos pievaldīt savu nejauko mēli, jo visu laiku vēlējos pajautāt — vai esi dzirdējis, ka saimniekam ir kalpi, kas padara saimnieku par saimnieku, neceļot iebildumus un pakļaujoties viņa rīkojumiem? Piemēri ar tādiem īstajiem saimniekotājiem nav tālu jāmeklē. Paskatīsimies, kas notiek tepat netālās kaimiņvalstīs.
Kāpēc dažam tik ļoti šāds saimnieks vajadzīgs? Lai būtu, ko vainot nepareizu lēmumu pieņemšanā? Ja prezidentu vēlētu mēs paši, vai mēs būtu tik godīgi un atzītu, ka, iespējams, izvēlējāmies kļūdaini? Paši par saviem lēmumiem atbildību uzņemties mācētu?
Šobrīd lasu ļoti īpašu grāmatu — Kurcio Malapartes «Nolādētie toskānieši». Un uzdūros šādiem vārdiem: «Bet atgriežoties pie mūsu lielākā trūkuma, proti, pie gudrības, es sev jautāju, ko gan citas tautas mums pārmet visvairāk: to, ka esam gudri, vai to, ka esam brīvi, jo arī brīvība ir viens no mūsu lielākajiem netikumiem. Brīvība izriet no gudrības, — tieši brīvība ir atkarīga no gudrības, nevis gudrība no brīvības.» Viedi vārdi, kurus ne tikai uz Toskānas iedzīvotājiem varētu attiecināt. Vai mums ir pietiekami daudz gudrības, lai izvēlētos īsto saimnieku? Vai esam pietiekami gudri, lai saimniekotu paši? Kādi kalpi, tāds saimnieks. Vai varbūt otrādi?
«Saimnieku te vajag,» novilka kāds vīrs un piešķīla savam nenokoptajam laukam sērkociņu…
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: