Otrpus bailēm 05.06.2017

Veroties uz blāvo apgaismojumu, kas atspīdēja tumsas apklātajās debesīs, manas domas klejoja no viena temata pie otra. Cerēju, ka tās sniegs kādu izirušu pavedienu, pie kā pieķerties, taču — nekā! Šādas izjūtas mani bija pārņēmušas pirms pieciem mēnešiem, kad strauji tuvojās daudzu studentu biedējošākais studiju posms — bakalaura darba rakstīšana. Toreiz centos rast ideju savam garadarbam, taču ik reizi attapos pie nepārvaramas un neapejamas sienas. Brīdī, kad stresa līmenis bija sasniedzis augstāko punktu, tēma nemanāmi atnāca pati. Toreiz nodomāju — tas būs murgs, taču tikai pēcāk sapratu, ka mans sākotnējais priekšstats neatbilst īstenībai un velns nav ne tuvu tik melns, kā viņu mālē! Lai arī šobrīd vēl nevaru apgalvot, ka viss ir aiz muguras, atrodos studiju beidzamajā posmā, kad bakalaura darbs ir veiksmīgi nodots un atlikusi vēl tikai aizstāvēšana.
Atskatoties uz padarīto, saprotu, ka bailes, ar kurām sastapos iepriekšējos gados, lielā mērā ir sējuši apkārtējie. Būsim godīgi — reti kad izdodas sastapties ar tik apzinīgiem studentiem, kuri visu ir sākuši darīt laikus. Biežāk tie ir cilvēki, kas darāmo atliek uz pēdējo brīdi un paļaujas uz likteni, kas visu izdarīs viņu vietā. Bet tā taču nenotiek! Lai kaut ko sasniegtu, ir jādara, jādara un vēlreiz jādara. Tikai mērķtiecīgs darbs un apziņa, ka ieguvējs būsi pats, ļauj doties uz priekšu arvien straujāk. Dažkārt šo apņēmību spēj izšūpot citu viedoklis un pieredze, un bieži vien tā vietā, lai dzirdēto pārbaudītu uz savas ādas, mēs uzticamies cilvēkiem, kuri mūs vēlas ietekmēt un pat iebiedēt.
Novērtējot aizvadītos trīs gadus, nebūt neuzskatu, ka bakalaura darba izstrādāšana būtu bijis grūtākais posms. Atceros, kā kopā ar kursa biedreni atkal un atkal cauri visai Rīgai stiepām kameru un statīvu, lai laikus nokļūtu vietā, kur veiksim filmēšanu, pēc tam no tā visa cenšoties izveidot kaut cik sakarīgu stāstu. Devāmies uz Saeimu, kur pārtraukumā burtiski ķērām deputātus un pat apmeklējām 9. maija pasākumus Uzvaras parkā. Taču tam visam līdzi nāca arī pozitīva pieredze. Tos kuriozos atgadījumus, smieklus un brīžus, kad nācās rast spēkus tad, kad to nebija, nekas nespēs aizstāt. Pieredze ir un paliek pieredze, lai arī kāda tā būtu.
Nereti brīnišķīgākie piedzīvojumi sākas tieši ar bailēm. Viens no šādiem piemēriem manā dzīvē ir ievākšanās kopmītnēs. Lai justos drošāk, uz Rīgu devos kopā ar klasesbiedriem. Pirmo dienu, palīdzot cits citam ievākties, aizvadījām visi kopā. Brīdī pirms dur­vju atvēršanas un iepazīšanās ar jaunajām istabas biedrenēm, prātā iešāvās doma — bet ja nu mēs nevarēsim sadzīvot? Tajā brīdī savu lomu atkal nospēlēja citu cilvēku teiktais, taču, uzsākot dzīvi kopmītnēs, guvu neaizmirstamu pieredzi un iepazinu tiešām brīnišķīgus cilvēkus, ar kuriem šobrīd labprāt tiktos biežāk. Vēl jo vairāk — tā kā esmu kristiete, man bija svarīgi, lai meitenes, ar kurām dzīvoju, cienītu manus uzskatus, un man par lielu pārsteigumu viena no istabiņā dzīvojošajām meitenēm arī bija kristiete! Tas ir tikai viens no piemēriem, kā bailes var pārvērsties par kaut ko brīnišķīgu.
Pašlaik sociālajos tīklos klejo video, kurā amerikāņu aktieris Vils Smits runā par savām bailēm un dalās stāstā, kā ticis tām pāri. Savulaik viņš kopā ar draugiem nolēmis lēkt ar izpletni. Līdz brīdim, kad aktieris spēra soli ārpus lidmašīnas, viņš nespēja tikt pāri satraukumam, taču brīdī, kad to izdarīja, saprata, ka tā ir visbrīnišķīgākā pieredze, kādu viņš līdz šim ir guvis. Vienā brīdī viss mainījās, un bailes zaudēja savu nozīmi. Viņš apgalvo: «Bailes nav īstas. Vienīgā vieta, kur bailes var pastāvēt, ir mūsu domās par nākotni. Tās ir mūsu iztēles produkts, kas liek mums baidīties no lietām, kas pašlaik nav un var nekad nepastāvēt. Tas ir tuvu vājprātībai. Nepārprotiet mani — briesmas ir ļoti reālas, taču bailes ir izvēle.» Viņa teiktais ļauj saprast, ka labākās lietas dzīvē atrodas otrpus bailēm un ir jābūt patiesi drosmīgam, lai tur nokļūtu, taču nekas nav neiespējams.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: