Otrpus bailēm 05.06.2017
Veroties uz blāvo apgaismojumu, kas atspīdēja tumsas apklātajās
debesīs, manas domas klejoja no viena temata pie otra. Cerēju, ka
tās sniegs kādu izirušu pavedienu, pie kā pieķerties, taču —
nekā! Šādas izjūtas mani bija pārņēmušas pirms pieciem mēnešiem,
kad strauji tuvojās daudzu studentu biedējošākais studiju
posms — bakalaura darba rakstīšana. Toreiz centos rast ideju
savam garadarbam, taču ik reizi attapos pie nepārvaramas un
neapejamas sienas. Brīdī, kad stresa līmenis bija sasniedzis
augstāko punktu, tēma nemanāmi atnāca pati. Toreiz nodomāju —
tas būs murgs, taču tikai pēcāk sapratu, ka mans sākotnējais
priekšstats neatbilst īstenībai un velns nav ne tuvu tik melns, kā
viņu mālē! Lai arī šobrīd vēl nevaru apgalvot, ka viss ir aiz
muguras, atrodos studiju beidzamajā posmā, kad bakalaura darbs ir
veiksmīgi nodots un atlikusi vēl tikai aizstāvēšana.
Atskatoties uz padarīto, saprotu, ka bailes, ar kurām sastapos
iepriekšējos gados, lielā mērā ir sējuši apkārtējie. Būsim
godīgi — reti kad izdodas sastapties ar tik apzinīgiem
studentiem, kuri visu ir sākuši darīt laikus. Biežāk tie ir
cilvēki, kas darāmo atliek uz pēdējo brīdi un paļaujas uz likteni,
kas visu izdarīs viņu vietā. Bet tā taču nenotiek! Lai kaut ko
sasniegtu, ir jādara, jādara un vēlreiz jādara. Tikai mērķtiecīgs
darbs un apziņa, ka ieguvējs būsi pats, ļauj doties uz priekšu
arvien straujāk. Dažkārt šo apņēmību spēj izšūpot citu viedoklis un
pieredze, un bieži vien tā vietā, lai dzirdēto pārbaudītu uz savas
ādas, mēs uzticamies cilvēkiem, kuri mūs vēlas ietekmēt un pat
iebiedēt.
Novērtējot aizvadītos trīs gadus, nebūt neuzskatu, ka bakalaura
darba izstrādāšana būtu bijis grūtākais posms. Atceros, kā kopā ar
kursa biedreni atkal un atkal cauri visai Rīgai stiepām kameru un
statīvu, lai laikus nokļūtu vietā, kur veiksim filmēšanu, pēc tam
no tā visa cenšoties izveidot kaut cik sakarīgu stāstu. Devāmies uz
Saeimu, kur pārtraukumā burtiski ķērām deputātus un pat apmeklējām
9. maija pasākumus Uzvaras parkā. Taču tam visam līdzi nāca
arī pozitīva pieredze. Tos kuriozos atgadījumus, smieklus un
brīžus, kad nācās rast spēkus tad, kad to nebija, nekas nespēs
aizstāt. Pieredze ir un paliek pieredze, lai arī kāda tā
būtu.
Nereti brīnišķīgākie piedzīvojumi sākas tieši ar bailēm. Viens no
šādiem piemēriem manā dzīvē ir ievākšanās kopmītnēs. Lai justos
drošāk, uz Rīgu devos kopā ar klasesbiedriem. Pirmo dienu, palīdzot
cits citam ievākties, aizvadījām visi kopā. Brīdī pirms durvju
atvēršanas un iepazīšanās ar jaunajām istabas biedrenēm, prātā
iešāvās doma — bet ja nu mēs nevarēsim sadzīvot? Tajā brīdī
savu lomu atkal nospēlēja citu cilvēku teiktais, taču, uzsākot
dzīvi kopmītnēs, guvu neaizmirstamu pieredzi un iepazinu tiešām
brīnišķīgus cilvēkus, ar kuriem šobrīd labprāt tiktos biežāk. Vēl
jo vairāk — tā kā esmu kristiete, man bija svarīgi, lai
meitenes, ar kurām dzīvoju, cienītu manus uzskatus, un man par
lielu pārsteigumu viena no istabiņā dzīvojošajām meitenēm arī bija
kristiete! Tas ir tikai viens no piemēriem, kā bailes var
pārvērsties par kaut ko brīnišķīgu.
Pašlaik sociālajos tīklos klejo video, kurā amerikāņu aktieris Vils
Smits runā par savām bailēm un dalās stāstā, kā ticis tām pāri.
Savulaik viņš kopā ar draugiem nolēmis lēkt ar izpletni. Līdz
brīdim, kad aktieris spēra soli ārpus lidmašīnas, viņš nespēja tikt
pāri satraukumam, taču brīdī, kad to izdarīja, saprata, ka tā ir
visbrīnišķīgākā pieredze, kādu viņš līdz šim ir guvis. Vienā brīdī
viss mainījās, un bailes zaudēja savu nozīmi. Viņš apgalvo: «Bailes
nav īstas. Vienīgā vieta, kur bailes var pastāvēt, ir mūsu domās
par nākotni. Tās ir mūsu iztēles produkts, kas liek mums baidīties
no lietām, kas pašlaik nav un var nekad nepastāvēt. Tas ir tuvu
vājprātībai. Nepārprotiet mani — briesmas ir ļoti reālas, taču
bailes ir izvēle.» Viņa teiktais ļauj saprast, ka labākās lietas
dzīvē atrodas otrpus bailēm un ir jābūt patiesi drosmīgam, lai tur
nokļūtu, taču nekas nav neiespējams.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: