Par tiem, kuri nepadodas uguns priekšā 01.08.2018
Uguns ir viena no bīstamākajām stihijām. Tā pelnos un izdedžos
pārvērš visu, kas gadās ceļā. To katram māca vecāki jau bērnībā,
par to stāsta bērnudārzos un skolās. To atgādina gan informatīvos
materiālos, gan televīzijas reklāmās. Pēdējo dienu notikumi Talsu
novada Valdgales pagastā daudziem bija skaudrs pierādījums šī fakta
patiesumam.
Arī man, kad agrās rīta stundās pamodos no sajūtas, ka grūti
paelpot un dzīvoklis asas un kodīgas dūmu smakas pilns. Arī man,
kad, pieejot pie vaļēja loga, kas iepriekšējā vakarā atstāts, lai
vismaz nakts stundās veldzētos no saules karstuma, ieraudzīju savu
pagalmu. Patiesību sakot, neieraudzīju, jo kaimiņu māja un pagalma
zālājā augošās egles bija pazudušas dzeltenbrūnas un kodīgas dūmu
miglas mākonī. Pārņem sirreālas izjūtas, it kā būtu nokļuvusi
slavenā amerikāņu rakstnieka Stīvena Edvīna Kinga stāsta «Migla»
sižetā. Aizvēru logus, ieslēdzu ventilatoru un devos atpakaļ pie
miera, bet kaut kas man tomēr neļāva iemigt.
Mums šeit, pilsētā dzīvojošajiem, tas ir tik vienkārši — aizdarīt
logus un, kad dūmu migla izklīst, tos atkal atvērt. Kā lai no dūmu
un pelnu mākoņiem un nežēlīgā karstuma pasargājas vīri, kuri kūdras
purvā cīnās ar uguns liesmām? Viņiem nav logu vai durvju, ko
aizvērt. Tur, kur ir viņi, karstums nemazinās ne vakara krēslas
stundās, ne naktīs. Bet viņi nepadodas. Viņi cīnās, ne tikai uz
zemes, bet arī no gaisa. Ar šļūtenēm, pletnēm un helikopteriem. Arī
viņiem noteikti ir bail, tāpat kā mums ikvienam, jo arī viņi
nezina, kas notiks tālāk, bet viņi neļaujas bailēm. Viņi iet uz
priekšu, uzvar uguns liesmas centimetru pa centimetram. To, ko
nevar uzvarēt — iegrožo un neļauj izplatīties tālāk.
Sociālajos tīklos un interneta portālos par dzēšanas un glābšanas
darbiem cilvēku viedokļi dalās. Dažs uzskata, ka tie sākti pārāk
vēlu, tādējādi pasliktinot situāciju. Cits, ka iesaistīts par maz
resursu. Vēl kāds kritizē Eiropas Savienību, jo tā necenšas
palīdzēt savai dalībvalstij. Salīdzinoši mazāk komentāros izteikta
pateicība ugunsdzēsējiem un glābējiem, kuri nepagurdami cīnās šajā
liesmu un dūmu ellē. Aizdomājos, vai tiešām ugunij, kas tik
nepielūdzami plosās kūdras purva un meža teritorijā, šoreiz bez
kokiem, krūmājiem un sūnām būtu izdevies iznīcināt ko daudz
svarīgāku?
Pirms pāris dienām sociālajā vietnē «Facebook» parādījās fotoattēli
ar Stiklu ciema iedzīvotāju izveidotu sveicienu glābējiem. «Paldies
katram ugunsvīram, kurš palīdz Stiklu mežam kļūt no liesmām
brīvam!» vēstīja plakāta teksts. To ieraugot, saprotu, ka, lai gan
uguns ir viena no bīstamākajām stihijām, tai tomēr nekad neizdosies
pelnos pārvērst cilvēcību, līdzjūtību un vēlmi atbalstīt vienam
otru.
Arī man gribas pateikties katram ugunsdzēsējam un glābējam, katram
karavīram un brīvprātīgajam. Gan Latvijas, gan tiem, kuri palīgā
steigušies no kaimiņvalstīm — Lietuvas un Baltkrievijas.
Paldies par jūsu drosmi, spēku un izturību, par negulētajām naktīm,
kas pavadītas liesmu karstumā, un nerimstošu cīņas sparu. No visas
sirds paldies!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: