Vai rakstīsim diktātu? 30.09.2015

Kad jūs pēdējoreiz rakstījāt diktātu? Laikam jau skolas solā,
bet tas taču bija vēl iepriekšējā gadsimtā! Nu, vismaz man…
Atceros, es tīri labprāt rakstīju diktātus, bet daža laba nelaimīga
skolēna skatiens, kas uzkrītoši bieži kavējās blakus sēdētāja
burtnīcā, arī labi palicis atmiņā.
Sestdien, 3. oktobrī, 12.00 ikviens, kam nav slinkums un kas vēlas
pārbaudīt savas zināšanas valodas apguvē, tiek mudināts piedalīties
pirmajā pasaules diktāta rakstīšanā latviešu valodā. Klātienē to
būs iespējams veikt Rīgā, Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī
un Rēzeknē, bet, kam šīs pilsētas nav pa ceļam, var pieslēgties
tiešraidē interneta vietnē www.raksti.org. Brīvprātīgais pasākums
notiks vienlaikus visā pasaulē, turklāt diktātu var rakstīt arī
anonīmi. Skaidra lieta — kam gan gribēsies atklāt savu vārdu, lai
visa pasaule uzzina, cik kļūdu šajā pārbaudījumā ielaidis. Un
vispār, kopš protam izteikt savu viedokli (precīzāk — ķengāties)
tikai sociālajos tīklos, šķiet, ka nevienam vairs nav ne sava
vārda, ne uzvārda. Esam braši nosodīt, aprunāt, kaunināt, izsmiet
jebko un jebkuru, aizslēpjoties aiz kāda vairāk vai mazāk asprātīga
segvārda. Un cits partizāns vai nabadzīgo ļaužu aizstāvis Zorro
nadzīgi piemetīs klāt arī savu pagali, jo viena, kā zināms, jau tak
nedegot. Un nav svarīgi, kas šo sārtu sakūris un kāpēc, jo
galvenais ir pabikstīt, lai liesma nenoplok.
Bet atgriezīsimies pie diktāta. Pasākuma mērķis ir visai cēls —
attīstīt latviešu valodas rakstītprasmi, audzināt cieņu pret dzimto
valodu jau no bērna kājas, veidot ciešākas saiknes ar ārzemēs
dzīvojošajiem latviešiem, saliedēt sabiedrību un aicināt
cittautiešus labāk apgūt latviešu valodu. Šaubos gan, vai ar vienu
diktātu šos mērķus var piepildīt. Diktāta rezultāts jau tikai
atklās ainu, cik lielā mērā esam gramatiku apguvuši un cik daudz
vēl jāmācās. Bet valoda jākopj visu mūžu, jo tik lipīgi izrādās
aizguvumi no citām valodām, tik viegli pāri lūpām palaižam vārdus,
par ko K. Mīlenbaham un J. Endzelīnam būtu jānosarkst
līdz pat ausu galiem. Un nevēlamie vārdi un teicieni, kas piesārņo
valodu, tik naski iedzīvojas, ka nav iespējams atklāt vainīgo, kurš
pirmais tos ievazājis un bez kuriem vairs publiskajā telpā
neiztikt. Krustām šķērsām esmu izdomājusies, kā saprast teicienu
«Ko notiek Rīgā?», kas televīzijas kanālā «Rīga TV 24» no
sabiedrībā zināmu cilvēku mutes laiku pa laikam izskan reklāmā. Vai
tiešām esmu palaidusi garām kādus jauninājumus latviešu valodas
gramatikā?
Esmu pārliecināta, ka valodai pavisam noteikti nav jābūt sterilai.
Kā reiz intervijā televīzijas raidījumā atzina aktieris Gundars
Āboliņš, «sterilā vidē dzīvības nav; dzīvība ir tur, kur ir baciļi.
Bet tāpēc jau nevajag būt šmulim».
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: