Vēl šodien karš par sevi atgādina 07.05.2018
Nepielūdzami tuvojas viens no strīdīgākajiem un pretrunīgi
vērtētajiem datumiem mūsu piemiņas dienu kalendārā — 8. maijs.
To Eiropas valstīs mēdz atzīmēt kā uzvaras dienu pār nacismu jeb
Otrā pasaules kara beigas. Mēs gan labi zinām, ka šis karš
nebeidzās ar nacistiskās Vācijas kapitulāciju, bet gan ar tās
sabiedrotās — impēriskās Japānas — padošanos ASV pēc divu
atombumbu nomešanas uz Nagasaki un Hirosimu, iznīcinot tūkstošiem
mierīgo iedzīvotāju. Mums, kas esam piedzimuši pēc Otrā pasaules
kara, par to radies priekšstats galvenokārt pēc padomju kinofilmām
par varonīgo Sarkano armiju, vēsturiskiem apcerējumiem un
aprakstiem, bet vēl tiešāk — no vecvecāku un vecāku atmiņām,
kuriem liktenis bija lēmis šo laiku piedzīvot. Atceros vecāsmātes
stāstīto par biedējošajām sirēnām, kas vēstīja par bumbvedēju
uzlidojumiem, kad viņai ar maziem bērniem pie rokas nakts laikā
nācies meklēt glābiņu bumbu patvertnēs, par garajām kravas
automašīnu kolonnām ar atklātām platformām, kuras, lēni kratīdamās
pa bruģēto Jūras ielu Ventspilī, vedušas smagi ievainotos, cīņās
sakropļotos karavīrus uz hospitāli. Viņu vaimanas bērniem likušās
tik neizturamas, ka tie skriešus meklējuši patvērumu istabas kaktā
zem gultām. Tas notika kara beigās, kad Kurzemē vēl plosījās niknas
cīņas, prasot arvien jaunus upuru simtus un tūkstošus.
Protams, uz šo karu šodien var skatīties divējādi: no
uzvarētāju — atbrīvotāju un atbrīvoto — iekaroto,
impērijai pievienoto viedokļa. Mums, nelielai, mazskaitlīgai un
militāri neaizsargātai tautai, tie bija milzīgi, neatsverami un
neattaisnojami zaudējumi — kā cilvēku, tā arī materiālo
vērtību, intelekta un kultūras jomā. Kā liecina publicēti aprēķini,
Latvija zaudēja vienu trešdaļu no saviem pirmskara iedzīvotājiem.
Māte Latvija šajā karā zaudēja pārāk daudz savu bērnu — gan
tūkstošiem izdzēsto dzīvību cīņās Kurzemes cietoksnī, gan prāvie
upuri Sarkanās armijas rindās, izsūtītie un bēgļu gaitās Latviju
pametušie, čekas represētie un nacistu nāves lēģeros nobendētie,
starp tiem arī drosmīgie Nacionālās padomes locekļi, Rubeņa
bataljona cīnītāji un daudzi citi. Karš Latvijā 1945. gada
8. maijā nebeidzās — tas turpinājās kā izmisīga mežabrāļu
cīņa pret atjaunoto padomju varu kā noklusētais karš, par kuru
oficiāli nerunāja.
Vēl šodien šis nežēlīgais karš ik pa laikam par sevi atgādina.
Pavisam nesen, pirms dažām dienām, Pampāļos zem padomju gados
izbūvēta ceļa atklājās 145 Sarkanās armijas karavīru mirstīgās
atliekas. Viņu tur esot vēl vairāk, labi, ka daļu no šiem Kurzemes
katlā bojāgājušajiem varēs identificēt pēc rūsas skartajām medaļām
un apbalvojumiem, izceļot tos no garajiem bezvēsts pazudušo
sarakstiem, kādu netrūka abām karojošajām pusēm. Tagad, kad pēc
Otrā pasaules kara beigām pagājis jau vairāk nekā 70 gadu, kas ir
vesels cilvēka mūžs, atkal paceļas balsis un internetā var atrast
ziņas par gaidāmā trešā pasaules kara — globāla konflikta
nenovēršamību. Par to nepārprotami norādot visi pēdējo gadu
notikumi, un globāls konflikts starp mūsdienu pasaules lielvarām
esot pavisam neizbēgams. Taču gribas ticēt, ka veselais saprāts
ņems virsroku pār līdzīgām neprātīgām fantāzijām un pareģojumiem un
tenkas par globālo Eiropas konfliktu izrādīsies tikpat ticamas kā
daudzie pasaules gala pareģojumi jau kopš gadsimtu mijas vai vēl
pirms tam.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: