Vēlēt, nevis vēlēties 03.10.2018

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Tā nudien ir laba sajūta — dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām beidzot pieņemt lēmumu, par ko balsot! Citādi bija tā neomulīgi — citus aģitē, ka jāpiedalās vēlēšanās, sociālajos tīklos arī savu nostāju paud, profila bildi rotājot ar uzrakstu «Iešu vēlēt» (nevis mistiski vēlēties, neizdarot reālu izvēli), bet ceri, ka neviens nepajautās: «Nu, par ko tad tu…?» Lai gan šoruden šī neziņa nav nekas oriģināls, jo visapkārt var dzirdēt cilvēkus šķendējamies, ka izdarīt izvēli ir grūtāk nekā jebkad.
Gribētos, lai ir citādāk. Vispirms jau — lai izvēle nebūtu jāveic no tik gara partiju saraksta. Labi, es saprotu, ka vienprātība ir grūti sasniedzams ideāls, kad esam tik atšķirīgi savās vērtībās, spriedumos, pārliecībā un atsevišķās vajadzībās, tomēr, kad to deķīti vienā, otrā, pretējā vai vēl mazliet niansēs citā virzienā rauj 16 dažādi spēki un spēciņi, bez deformācijām neiztikt. Nožēlojami arī, ka Saeimas vēlēšanās kandidējošo cilvēku sejas milzu plakātos pilsētās un laukmalēs, bet mazākā formātā — bukletā vai reklāmavīzē pat blakus pusdienu šķīvim kafejnīcā, kļuvis grūti uzlūkot citādi, kā vien ar nepatiku. Pat uz spējīgiem mūsu puses ļaudīm, kuri kandidē, kļuvis grūti raudzīties ar prieku un cerībām, tā vietā dzirdot sevi ar sarauktu pieri jautājam: «Ko tad viņi tur lien?!» «Tur» — Latvijas simts priekšstāvju vidū. «Lien» — it kā par deputātu nevarētu kļūt, ejot ar staltu stāju un patiesu apņēmību. Bet vai var? Un, ja var, kāpēc daudzi no kandidātiem ar savu histērisko toni un attieksmi, centieniem manipulēt ar sabiedrības domu un kaitinošiem saukļiem drīzāk šķiet tādi, kuri par varītēm cenšas iešmaukt Saeimas simtniekā?
Es vēlētos balsot par tādu partiju, kura atrastu veidu, kā ik cilvēku, ik ģimeni, kas šobrīd apmetusies kādā pilsētā, piesaistīt konkrētam zemes pleķītim laukos. Sirds sāp, redzot, cik ārkārtīgi daudz pamestu īpašumu ir visapkārt arī Talsu novadā. Bet vēl vairāk sirds sāp par ko citu — cik truli un nejēdzīgi kļūst pilsētu daudzdzīvokļu Bābeles torņos dzīvojošie…
Vēl pagājušajā nedēļā par šo tēmu aizrunājos ar savu visādus laikus pieredzējušo opapu. Stāvējām pie ābeles vienā tādā īpašumā, kuram gribētos nopietni piesaistīties, ja vien nekavētu tas pats banālais iemesls — finansiālās iespējas (vai drīzāk jāsaka — finansiāla nespēja…). Zem ābeles bija lērums ābolu, spēcīgā vēja nobirdināti no koka. Apzinoties daudzo ābolu potenciālu pārtapt lielā skaitā sulas vai ievārījuma litru, opaps, piepeši acu priekšā it skaidri redzot bērnībā pieredzēto badu, kļuva skumjš. Kā var būt, ka tie skaistie, garšīgie āboli būtībā nevienam nav vajadzīgi?
Paldies Dievam, tie kļuva vajadzīgi (vienā no tiem nupat sparīgi iekodos!), pārtaps sulā, vēderpriekā un pat baznīcas rotājumā Pļaujas svētkos, tomēr pārdomas bija lielas. Par mums, trulajiem pilsētniekiem, kuri nemaz negrib zināt par to visu, kas mūsu brīnišķīgajā Latvijā bez maksas dāsni izaug un varētu izaugt dārzos, mežos un ūdeņos, jā, darot mūs arī, tā teikt, finansiāli spējīgākus. Mēs pat iepirkties uz veikalu nejēdzam aiziet vienā piegājienā, jo smadzenes atsakās iespringt par pilnu pirkumu sarakstu, zinot, ka veikals ar pārpilniem plauktiem taču gandrīz līdz gulētiešanas laikam ir gluži vai ar roku aizsniedzams. Viss viens — pirmajā vai sestajā stāvā dzīvojam —, mēs jebkurā gadījumā esam pārāk tālu no zemes. Mēs sen esam aizmirsuši, ka dabā ir gan sausuma, gan pārmērīgu lietavu periodi, ka ir gadi ar agrām salnām un nelāgām ziemām, kurās neizsalst kaitēkļi, ar labu un sliktu ražu. Mēs esam noticējuši, ka dzīvei jābūt vienmērīgi komfortablai. Vēl vairāk — ka mums pienākas, lai dzīve tāda būtu…
Partija, par kuru balsošu, gan nav solījusi, ka radīs iespēju padarīt mani par iesācēju zemniecīti pāris hektāros zemes. Tomēr manī rezonē vēl kas: ir 100 Saeimas deputātu un ir 100 gadi Latvijai, piedzīvoti tāpēc, ka šī gadsimta laikā atradušies cilvēki, kuri bijuši gatavi ar staltu stāju un apņēmību vai kaut ar histērisku toni un manipulācijām iestāties par to, kam tic un ko saredz kā vērtīgu.
«Es balsošu par visiem!» pētot kādas partijas reklāmavīzi, šodien paziņoja mana meita, kurai vēl gana garus gadus nevajadzēs izdarīt izvēli vēlēšanās. Mirkli ieturējusi pauzi, viņa, rādot uz deputātu kandidātiem, drošības labad painteresējās: «Vai kāds no viņiem ir traks?» Nē, meitiņ, gan jau nav traks (pat, ja par dažu priekšvēlēšanu laikā tāds iespaids radies). Traks ir tas, kurš Saeimas vēlēšanu dienā nolēmis palikt mājās, tā apliecinot ne jau nespēju, bet nevēlēšanos kaut ko ietekmēt mūsu Latvijā.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: