Veselīgajiem pāri palikušajiem 14.11.2016
Lāčplēša dienas noslēgums šķita piemērots laiks beidzot
noskatīties režisora Viestura Kairiša filmu «Melānijas hronika»,
kas veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna
«Veļupes krastā» motīviem. Uz Talsu kinoteātri devos gatava. Nē,
drīzāk jāsaka — pārgatavojusies. Kā citādi, ja ne viens vien, ko
aicināju par līdzgājēju, atteicās, jo kaut ko «tik drūmu» negribot
redzēt?
Bet priekšā jau sēdēja divi kungi cienījamos gados. Vārdu pa vārdam
atklājās, ka arī viņi savulaik tikuši izsūtīti. Runīgākajam no
abiem tolaik bijuši vien astoņi gadi, bet viņš visu skaidri
atceroties. Arī to, ka tajā neziņas pilnajā dienā kaimiņam rokas
bijušas sasietas ar dzeloņdrātīm… Pēc brīža starp viņa stāstījumu
un mani nostājās citu cilvēku pulciņš, kas čaloja par to, cik
stipras vai nestipras brilles kuram vajag, cik filmu kurš pēdējos
gados kinoteātrī noskatījies… Izsūtījumu pārdzīvojušo vīru vairs
dzirdēt nevarēju, bet redzēt viņa ārkārtīgo gaišumu gan joprojām
varēju. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka arī vārdus «tā bija elle»
var pateikt ļoti gaiši, kad no tās elles esi ticis ārā.
Tagad ļoti, ļoti visiem iesaku tomēr nenobīties un filmu
noskatīties. Patiesi ir tā, kā daudzi filmu redzējušie saka — runa
ir nevis par tik daudzu latviešu piedzīvotajām ciešanām, bet gan
par viņu ļoti lielo spēku! Un tas spēks jau nepiemita tikai viņiem.
Mēs, salīdzinoši labos apstākļos mītošie, varbūt pat nenojaušam, ka
vārdi «neiznīcināma, nesalaužama, neaizmirstama», kas filmas
reklāmā veltīti Melānijai Vanagai, var būt attiecināmi uz mums
katru.
Filma «Melānijas hronika» ir arī izcils, ļoti pārdomāti veidots
mākslas darbs, tāpēc rada milzīgu gandarījumu par tik talantīgu
latviešu režisoru. Lai gan ļoti labi tēlo katrs filmā iesaistītais
aktieris, mana vislielākā cieņa — galvenās lomas atveidotājai
Sabinei Timoteo. Protams, arī pirms šīs filmas uzņemšanas bija
skaidrs, ka ciešanas ir starptautisks jēdziens, bet šī šveiciešu
aktrise, manuprāt, tiešām izcili iznes Melānijas Vanagas lomu. Un
tieši to jau arī režisors vēlējās (kā var uzzināt filmā par
«Melānijas hronikas» tapšanu «Visu laiku snieg») — aktrisi, kura
nevis tēlotu Melāniju, bet ar savu būtību spētu šo tēmu
iznest.
Kādā intervijā Latvijā Sabinei Timoteo jautāts, kā viņa, kuras
dzimtene ir Šveice, valsts, kas nav piedzīvojusi šādu traģēdiju,
tik pārliecinoši spēja šādu pieredzi izdzīvot. «Es neesmu
šveiciete. Es esmu cilvēks. Un cilvēki dzīvo visur. Ja tu esi
cilvēks, tad vari piekļūt itin visam,» viņa atbildējusi.
Filmā «Visu laiku snieg» Viesturs Kairišs saka vēl ko būtisku:
«Joprojām negribam runāt par sevi, sev svarīgām tēmām, savu
vēsturi, bet tieši šis aspekts, manuprāt, neļauj mums virzīties
tālāk. Jo tieši spēja tikt pāri saviem upura kompleksiem, spēja
izrunāt patiesās vēstures lappuses, kuras ne vienmēr ir patīkamas,
bet pārsvarā ir traģiskas un sāpīgas, ir tieši tas virzītājspēks,
kas mūs var virzīt dzīvot tālāk, meklēt jaunas perspektīvas!
Domāju, ka tieši asociācija ar 1941. gada izvešanām ir saistīta ar
tādu upuru tēmu, par kuru labāk nerunāt, jo tā traucē dzīvot tiem
veselīgajiem pāri palikušajiem cilvēkiem, kurus tas nav skāris. Tas
traucē mums priecāties! Mēs vēl neesam sabiedrība, kura
iemācījusies, ka par visām lietām ir iespējams runāt. Pat ne
iespējams runāt, bet ir jārunā!»
Gribas jau izvairīties no visa nekomfortablā. Arī lāpu gājienā kopā
ar maziem bērniem var gribēties neiet, jo ilūzijas par to, ka
gaidāmi svētsvinīgi mirkļi, sagrūst vēl pirms gājiena sākuma.
Tomēr, kad, pie «Koklētāja» sākot skanēt Raimonda Tigula dziesmai
«Lec, saulīte», mana četrgadniece piepeši saausās un paziņo: «Šo
dziesmu es zinu!», noprotu, ka ir vērts tos mazos grūtumus
pieciest. Ja ir jau iegaumējusi dziesmu, iegaumēs arī citas
svarīgās lietas. Ar laiku. Vien jārunā, jārunā, jārunā — arī par
drūmajām lietām.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: