Vislieliskākais vecums: 18+ 26.03.2018
Pagājušajā nedēļā piedzīvoju tik brīnišķīgu dzimšanas dienu, ka
jūtu — domas atkal un atkal atgriežas pie tās. Daudzo mīļo
vārdu un piedzīvoto pārsteigumu dēļ gribas stiept dvēseles stīgas
šī notikuma virzienā, kā stiepj rokas, sildoties pie ugunskura.
Vispirms jau — ārkārtīgi labi ļauj justies konstatējums, ka ar
katru gadu dzīve kļūst skaistāka, piepildītāka, dziļāka. Droši vien
esmu vecumā, kad tā ir visnotaļ objektīva izjūta. Ķermenis vēl ir
jauns un ļauj man plosīties, savas brīžam negausīgās ieceres
cenšoties piepildīt. Prāta kļuvis vairāk, savu spēju novērtējums
tapis reālistiskāks, tomēr pieredzēts tik daudz brīnumu (ko nabaga
skeptiķis varētu saukt par sakritībām…), ka krietni lielāka ir arī
paļāvība uz negaidītiem pavērsieniem un gandrīz neiespējamā
piepildīšanās iespējām.
Dzimšanas dienas priekšvakarā vīrs konstatēja, ka manu jauno vecumu
varēs skaisti izteikt divos saskaitāmajos «18+18»! Nolēmām tos
divus «18» ar visu plusu likt uz paštaisītās svētku cepumkūkas.
Amizants bija brīdis, kad trešdaļa kūkas bija apēsta, un nu uz
kūkas rotājās «18+». Universāli! Uzraksts, kas derēs absolūti visām
turpmākajām dzimšanas dienām! Un arī mazliet pikanti, kā atzina
ciemiņi, jo «18+» norāda uz lietām, kas attiecas tikai uz
pieaugušajiem un nekādi nav piemērotas bērniem. Lieliski! Esmu no
tiem cilvēkiem, kuri negribētu atgriezties 18 gadu vecumā.
Nebūtu patikas vēlreiz skoloties pieaugušo dzīves skolas
ābečniekos, kādā dzīves mācību priekšmetā izpelnīties vasaras
darbus un citos veidos no jauna ļaut, lai pieļautās kļūdas mani
slīpē un veido par… cilvēku. «Bij’ man reiz meitene ar
18 gadiem un par šiem gadiem man bij’ liels prieks,» no
bērnības atceros Ilmāra Dzeņa dziesmu, ko ģimenes saiešanās mēdzām
dziedāt. Piedziedājums vēsta par jaunību, kas bija skaista, bet
nenāks vairs un neatgriezīsies. Dziesmas valša ritmam ausīs skanot,
tagad gribas teikt: jā, bija man reiz meitene ar 18 gadiem, un
tā meitene biju es pati, bet ir tik labi nepalikt, neiestrēgt
18 gadu vecumā!
Veidošanās process, protams (un par laimi!), nav galā arī tad, kad
uz dzimšanas dienas kūkas rakstīts «18+18», tomēr šo un to tu šādā
vecumā jau par dzīvi esi sapratis. Arī to, ka daudz ko joprojām
nesaproti. Un to, ka tava piedzimšana uzliek arī zināmu atbildību.
«Pasaule nebūtu pilnīga, ja tajā nebūtu tevis,» mēs ar meitenēm (no
kategorijas «18+», bez šaubām) mēdzam šūpuļdziesmā dziedāt, un
cilvēkiem tad acīs ir asaras. Ir svētīgi zināt, ka neesi nejaušība,
bet, ja reiz tā, tad jātur acis vaļā, lai ieraudzītu, kādā veidā
tieši tu ar savu vārdu, klātbūtni, roku darbu, radošumu vari
pasauli darīt pilnīgāku.
Vēl kāda maza atkāpe — esmu pamanījusi, ka ļoti daudz gājēju skrien
pāri ielai, luksoforā mirgojot zaļajai gaismai vai pat degot
sarkanajai. Protams, arī man savu reizi ir gadījies tā skriet,
tomēr aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka zaļās gaismas
beigšanos brīdī, kad esmu nonākusi līdz krustojumam, uztveru kā
žēlastību. Iespēju apstāties. Pamanīt, ka spīd saule (snieg, pūš
vējš, līst — vienalga!). Baudīt mirkli. Atcerēties, ka no
manas skriešanas pasaule nesāk griezties ne ātrāk, ne lēnāk, un
patiesībā tā pusminūte uz vienu vai otru pusi tikai retu reizi
izšķir kaut ko ārkārtīgi būtisku.
Vēl jau gan tas iekšējais dzinulis liek skriet un skriet… «Cik
pazīstamas izjūtas! Tici man — ar gadiem «paspēt visu!»
transformējās par «un tomēr sevi jāmīl…»,» pēc dzimšanas dienas man
teica maķenīt vecāka sieviete, ierosinot pie šīs sarunas
atgriezties, kad man uz cepumkūkas būs uzraksts «22+22».
Bet arī tagad es mēdzu reizēm stāvēt ielas malā luksofora sarkanās
gaismas priekšā pat tad, ja pa ielu nebrauc neviena automašīna.
Vienkārši tāpēc, ka varu, drīkstu, spēju arī apstāties un neskriet.
Kas man daļas gar tiem, kas tai pašā laikā skrien pāri ielai? Man
ir mans ceļš, kas ejams manā vislieliskākajā vecumā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: