Zefīrs meitenes rociņās 07.12.2016
Šis gada tumšākais ir arī gada gaišākais laiks, jo tas
ir gan prieka, gan grēku nožēlas laiks. Dāvanu sarūpēšana atgādina
par to, ka pats Dievs bija tas, kurš mūs Ziemassvētkos
iepriecināja, dāvājot savu Dēlu, kas bija gatavs atdot visu, lai
mūs glābtu un dāvātu mūžīgo dzīvību. Ļoti ceru, ka cilvēki par to
šajā gaidīšanas laikā arī piedomā, nevis tikai skrien un plāno,
kādas dāvanas pirkt un ko likt svētku galdā.
Vēl nevienu dāvanu neesmu iegādājusies, tomēr prātā aizvien biežāk
iezogas doma, ka vislabākā dāvana galu galā cits citam esam mēs
paši. Kopā būšana, uzmundrinošs vārds vai smaids, mīlestība.
«Līdzīgi kā Adventa vainags kļūst ar katru svētdienu gaišāks, arī
mēs pasauli varam darīt gaišāku, dāvājot prieku citiem. Tāpēc,
gatavojot dāvanas saviem mīļajiem, varam mēģināt paturēt prātā, ka
ne jau dāvanas vērtība un izmērs nosaka mūsu mīlestības mēru, bet
gan tas, cik daudz laika viens otram veltām. Dāvanu varu mēģināt
pagatavot pats, nevis pirkt gatavu veikalā. Savukārt ar līdzekļiem,
kas ietaupīti, varu atbalstīt trūkumcietējus, bāreņus un visus tos,
kuriem varbūt nebūs neviena, kas iepriecina Ziemassvētkos siltā
istabā. Šādi būsim ieguvuši gan praktiskas un radošas iemaņas, gan
arī iepriecinājuši citus,» uzskata profesors Pēteris Skudra, un es
viņam pilnībā piekrītu.
Svētdien skatījos televīzijas pārraidi «Tēta nedienas», kur viens
no uzdevumiem vīram bija palīdzēt ciema vecajiem, vientuļajiem
ļaudīm pirms ziemas kaut nedaudz nosiltināt viņu mājokļus. Tā kā
uzdevumi bija jāizpilda, lai iegūtu galveno naudas balvu, vīrs to
paveica. Tas gandarījums, kas viņa sejā pēc tam atspoguļojās, bija
neaprakstāms. Smaids un asaras. Un kur vēl vecās sieviņas, kuras
nespēja noticēt tam, ka viņām kāds palīdz, par to neprasot naudu.
Vīrs pēc paveiktā teica, ka šādus darbus vajadzētu veikt biežāk, jo
tad cilvēku dzīve krietni uzlabotos un iedzīvotāji kļūtu daudz
saliedētāki.
Lieliski saprotu viņa vārdus, jo pirms kāda laika diezgan ilgi
strādāju labdarības organizācijā. Tās bija negulētas naktis un
milzīgs darba apjoms, bet tā visa alga — cilvēku mīļie pateicības
vārdi, bērnu sajūsmas pilnie skatieni katru reizi lika sirdij
sažņaugties un lidot vienlaicīgi. Kāda aina man atmiņā paliks uz
mūžu — vedām pārtiku, drēbes un citas ikdienai nepieciešamas lietas
kādai trūcīgai ģimenei Latgales pusē (palīdzējām tikai tām ģimenēm,
kurās ir bērni, jo viņi patiesi nav vainīgi, ka vecākiem dzīvē
misējies, kaut kas nav izdevies). Viņu mājiņa atradās grūti
sasniedzamā vietā, jābrauc pa pļavām un cauri nelielam meža posmam.
Kā jau daudzviet, arī šī ģimene atradās neaprakstāmi sliktā
situācijā. Kad visu bijām sanesuši viņu mājoklī, atvērām iepakojumu
ar zefīriem. Maza nosmulējusies meitenīte ar lielām, izbrīnā
pavērtām acīm nedroši pastiepa pretī savu plaukstiņu. Kad tajā
ieliku zefīru, viņa uz to skatījās kā uz lielāko dārgumu pasaulē un
aiz sajūsmas kliedza, smējās un lēkāja apkārt. Sirds vienkārši
lūza… Kamēr runājām ar bērnu mammu, mazie tā arī neuzdrošinājās ēst
dāvātos saldumus. Pieļauju, ka viņi vēl labu laiku izbaudīja mirkli
to apskatei un apcerei, ka viņiem ir kas tāds…
Aicinu katru ar praktisku un reālu darbību, ne tikai
uzklikšķināšanu uz podziņas, lai kādam projektam pārskaitītu,
piemēram, eiro (nenoliedzami, arī tas noteikti nepieciešams!), bet
doties un palīdzēt, atbalstīt kādu. Tās emocijas, ko tas sniegs,
mainīs jūsu sirdi. Uz mūžu. Un tam cilvēkam, kuram palīdzēsiet,
arī, jo dāvāsiet cerību staru, ļaujot saprast, ka dzīvē var būt arī
gaišā pusē, tajā var kas mainīties. Tas būs aizmetnis, kas liks
saprast — cilvēcība un labais mūsos ir un būs.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: