Ar koncertprogrammu «Ģēnija jaunība» ieskandina atjaunoto koncertflīģeli 06.11.2018
renatekrauze@yahoo.com
25. oktobrī Talsu tautas namā ar koncertprogrammu
«Ģēnija jaunība» uzstājās izcilais latviešu pianists, daudzu
starptautisko konkursu laureāts Vestards Šimkus un Liepājas
simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas
vadībā.
Koncerta programmā izskanēja vairāku Vīnes klasiķu radītie pirmie
meistardarbi — Jozefa Haidna 1. koncerts klavierēm un
orķestrim do mažorā, Volfganga Amadeja Mocarta 1. koncerts
klavierēm un orķestrim fa mažorā un Ludviga van Bēthovena
1. simfonija do mažorā.
Brīnišķīgās un dvēseliski pacilājošās koncertprogrammas laikā tika
ieskandināts arī atjaunotais Talsu tautas nama koncertflīģelis, par
kura atjaunošanu Talsu tautas nama direktore Dace Obodovska pirms
koncerta sacīja lielu paldies Talsu novada pašvaldībai, kas arī
atbalstīja šī koncerta norisi, kā arī koncertflīģeļa restauratoram
Jānim Kalniņam.
Koncerta starplaikā
«Talsu Vēstīm» bija iespēja tikties ar pašu izcilo un harizmātisko
pianistu Vestardu Šimkus klātienē, lai uzdotu viņam dažus
jautājumus.
— Talsu tautas namā uzstājaties pirmoreiz. Kādas bija jūsu
izjūtas, pirmoreiz esot uz vēl nezināmas skatuves un ieskandinot
nupat restaurēto koncertflīģeli?
— Es vienmēr ar raizēm braucu spēlēt uz katru vietu, kur agrāk
neesmu spēlējis, jo nekad nezinu, kāds flīģelis tur būs. Arī Talsu
tautas namā šī man ir pirmā uzstāšanās, un man bija pārdomas par
to, kāds gan flīģelis šeit būs. Bet koncerttūres organizētāji bija
parūpējušies par to un noskaidrojuši, ka visās koncerttūres vietās
būs koncertam atbilstoši instrumenti. Uzticējos organizētājiem un
acīm redzami, ka man nav nācies vilties. Tiešām šis instruments
bija ļoti labā stāvoklī, un es biju patīkami pārsteigts par to, cik
niansēti tas bija apkopts un restaurēts. Man bija ļoti patīkamas
izjūtas spēlēt un tā nemaz tik bieži negadās. Es tiešām no sirds
apsveicu Talsu iedzīvotājus, ka jūsu tautas namā ir tik labs
instruments.
— Šovakar jūsu un Liepājas simfoniskā orķestra atskaņotajā
koncertprogrammā «Ģēnija jaunība» dzirdējām pasaulslavenu
komponistu tik bieži nedzirdētus klavierkoncertus. Kā izvēlējāties
tieši šos darbus?
— Šo koncertprogrammu man jau pirms vairākiem gadiem piedāvāja
diriģents Atvars Lakstīgala, un es ar lielāko prieku piekritu to
spēlēt, jo tie ir salīdzinoši mazpazīstami un reti spēlēti šo ļoti
populāro komponistu klavierkoncerti. Tas vien jau mani ļoti
interesēja, jo mani interesē mūzika, ko radījuši izcili ģēniji, bet
kas varbūt nav tik populāra un nav šo mākslinieku populārāko
skaņdarbu listē, jo man brīžiem ir sajūta, ka skaņdarbs īpaši
populārs kļūst tikai laimīgas sagadīšanās dēļ. Tāpēc es arī ar
lielu interesi iemācījos šos klavierkoncertus. Tā ir
18. gadsimta vidū tapusi mūzika, kas J. Haidna gadījumā
ir pat ne gluži klasicismam raksturīga. Tā drīzāk ir raksturīga
iepriekšējām desmitgadēm, kad bija vēl baroka mūzikas stils, Johana
Sebastiana Baha, Georga Frīdriha Hendeļa un Antonio Vivaldi mūzikas
valoda.
Savukārt Volfganga Amadeja Mocarta gadījumā tas ir
vienpadsmitgadīga brīnumbērna tāds ļoti talantīgs plaģiātisms, jo
šo mūziku patiesībā Mocarts nav rakstījis pats. To ir rakstījuši
dažādi citi Mocarta laikabiedri, jau pieauguši komponisti. Mocartam
viņu mūzika ļoti patika, un viņš dažus viņu skaņdarbus pārstrādāja
šajā klavierkoncertā. Tad nu tas, ko mēs šovakar šeit dzirdējām, ir
tikai nedaudz Mocarts. Tā kā šajos — gan Haidna, gan
Mocarta — skaņdarbos ir tādas vietas, kur rakstīts «solista
kadence», un solistam ir vienkārši jāspēlē kaut kas pašam no sevis,
jāimprovizē vai jāsakomponē šīs kadences, tad es arī to ļoti
labprāt darīju, jo esmu komponists un komponējošais pianists. Tas
ir ļoti radošs process. Katrs no šiem atskaņotajiem
klavierkoncertiem bija divu vai pat triju un četru komponistu
veikums, ko jūs šovakar dzirdējāt.
— Mūsdienās daudzi klasiskās mūzikas komponisti un
izpildītāji arvien vairāk pievēršas ne tikai klasiskajai un
akadēmiskajai mūzikai, bet arī estrādes mūzikai un dažādiem
populārās mūzikas stiliem. Kas ir tas, kas jūs saista tieši
klasiskajā mūzikā?
— Mīlestība uz klasisko mūziku man ir bijusi gluži vienkārši jau
ļoti agri. Jo agrāk tā dzimst, jo noturīgāka tā ir. Kad man bija
deviņi un desmit gadi, klausījos meistarīgu pianistu ierakstus
vecās skaņu platēs, ko es atradu sava tēta kolekcijā. Klausījos tās
aizgūtnēm katru dienu ar lielu baudu un domāju — kāpēc es tā
nevaru spēlēt? Es vingrinājos ar mērķi ne tikai spēlēt kā viņi, bet
arī pārspēt viņus. Es zinu — it kā nesasniedzams mērķis, bet
tādus mērķus izvirzīt man tiešām patika, jo tā mūzika, ko viņi
spēlēja, bija, protams, klasiskā mūzika. Tā bija mūzika, kas ar
savu daudzslāņainību un niansētību man nekad neapnika. Mūzika, kurā
katru reizi, to klausoties, varēju atrast arvien jaunas un jaunas
nianses. Un tā bieži vien nav popmūzikā vai citos neakadēmiskajos
žanros, kad mūzika varbūt daudz tiešāk uzrunā klausītāju pirmajā
klausīšanās reizē, bet pēc tam tā mēdz dažkārt apnikt. Ar klasisko
mūziku tā nav — ja mēs patiešām uzmanīgi klausāmies katru
skaņdarbu, tur ir tik daudz kas iekšā. Manī dzima izaicinājums
līdzināties izciliem pianisma meistariem no vēstures. Tāpēc arī
viņu spēlētā mūzika man šķita dabiska viņu pianisma mākslas
sastāvdaļa. Mani arī nekad neinteresēja nekas ārpus klasiskās
mūzikas.
Savukārt šodien, ja mēs runājam par tagadni, esmu ne tikai
izpildītājmākslinieks. Esmu arī komponists, improvizētājs. Es radu
mūziku, kas dzimst šodien, un man ir tāda sajūta, ka es nevaru to
radīt tādu, kāda tā ir bijusi kādreiz, klasiskajā laikmetā, jo
vienkārši cilvēki un cilvēku uztvere, un galu galā es pats
vienalga, cik ļoti norobežojos no populārās mūzikas, jebkurā
gadījumā tieku ietekmēts no tās. No tā, ko mēs visi dzirdam sev
apkārt augu dienu. Tas nav nekas slikts. Radošam mūziķim ir ļoti
svarīgi izteikt sava laika garu un rezonēt ar to. Tieši tāpēc es
nenovēršos no kādas mūzikas tikai tāpēc, ka tā nav klasiskā mūzika.
Atzīšos, ka gan neklausos ikdienā kaut ko no neakadēmiskās mūzikas.
Kaut gan nē — džezu es klausos ļoti bieži un uzmanīgi. Bet
tanī pašā laikā man nav aizspriedumu vai iebildumu pret tādu
mūzikas valodu, kas nav raksturīga klasiskajai mūzikai, jo es radu
mūziku šodien. Man ir svarīgi saprast, kā šodiena izklausās. To var
saprast, tikai nenorobežojoties no tā, kas mūsdienās top.
— Kādi šobrīd kā radošam komponistam ir jūsu tuvākie
nākotnes plāni?
— Šis gads man ir bijis ārkārtīgi noslogots komponēšanas ziņā. Ir
bijuši pasūtīti pieci jaundarbi, no kuriem četrus šobrīd jau esmu
veicis. Tas ir ļoti daudz. Pat aktīvi rakstošiem vecāka gadagājuma
komponistiem vienā gadā tas ir ļoti liels skaits.
Mans mērķis šobrīd ir tikt galā ar man doto lielo uzdevumu. Tā ir
mūzikas komponēšana vienai 1928. gada Čārlija Čaplina mēmajai
filmai «Cirks». Šo mūziku es pats arī izpildīšu dzīvā koncertkino
seansā kinoteātra «Splendid Palace» jubilejas pasākumā
19. decembrī. Tas ir mans šī brīža tuvākais nākotnes
plāns.
Protams, mana ļoti liela aizraušanās un man simpatizējoša joma ir
kino mūzika. 26. oktobrī «Rīgas starptautiskajā kino
festivālā» nāks klajā lietuviešu spēlfilma «Elpa marmorā», kurā
skan manis komponēta orģinālmūzika. Šī mūzika ir arī nominēta
Nacionālajai kino balvai «Lielais Kristaps», par ko man ir ļoti
liels prieks. Zinu, ka kino mūzika manā interešu lokā būs arī
nākotnē.
Vestarda Šimkus un Liepājas simfoniskā orķestra koncertprogrammu
«Ģēnija jaunība» vēl iespējams dzirdēt klātienē šodien, 31.
oktobrī, Auces novada kultūras centrā, 1. novembrī Daugavpilī,
Vienības namā, 2. novembrī Alūksnes kultūras centrā un 3. novembrī
Siguldas koncertzālē «Baltais flīģelis».
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: