Dari tāpat — kļūsti par brīnišķīgu dāvanu bāreņiem! 06.11.2018
27. oktobrī Talsu tautas namā jau astoto reizi notika
Lūgšanu brokastis. Ik reizi tajās izvēlētā tēma klātesošajos kaut
ko būtisku sakustina, bet šoreiz, šķiet, pār vaigiem ritēja sevišķi
daudz skumju un prieka asaru, jo tika runāts par bāreņiem un
audžuģimenēm.
Par šī gada Lūgšanu brokastu moto bija izvēlēts pamudinājums: «Dari
tāpat!», ko Jēzus sacīja klausītājiem, izklāstījis līdzību par
žēlsirdīgo samarieti, kurš cilvēkam parādīja žēlastību, kad tā bija
ļoti nepieciešama. Kandavas iecirkņa prāvests Mārcis Zeiferts
sprieda, ka Jēzus aicinājums ir visvienkāršākais un vienlaikus
visgrūtākais — mīlēt cilvēkus. «Dari tāpat! Ļauj mīlestības
plūsmai darboties caur tevi! Mēs redzam, cik šī pasaule ir
izsalkusi pēc mīlestības, tāpēc ir tik svarīgi atvērt durvis tiem
bērniem, kuriem nav māju. Ja, domājot par Latvijas simtgadi un
nākotni, mēs, izrunājot vārdu «Latvija», vienlaikus domātu «mājas»,
tas iegūtu vēl dziļāku nozīmi un kļūtu par siltu, mīļu un cilvēcīgu
vārdu,» viņš pauda.
Todien savos stāstos dalījās divas Talsu novada audžuģimenes, bet
vēl pirms tam M. Zeifers atzina — griboties noliekt galvu
šādu ģimeņu priekšā. «Jūsu vārdā netiek nosauktas ielas, jums par
godu neizdod markas vai monētas, bet tieši jūs darāt vislielākās
lietas,» viņš apliecināja.
Ar atbalstu un lielu centību
Larisa un Normunds Bērziņi pēc savu bērnu palaišanas pieaugušu
cilvēku dzīvē kļuvuši par audžuvecākiem trim bērniem. Viss sācies
ar to, ka pazīstams pāris pieņēmis audžubērnus. Pamazām kļuvis
manāms, ka no šīs ģimenes plūst īpašs starojums. «Kaut kas sāka
sirdī un prātā mainīties. Ļoti daudzus gadus pazīstu bāriņtiesas
darbinieci Tatjanu Nolendorfu, un viņa man ar tādu degsmi mēdza
stāstīt par bērniņiem, kuriem nav vecāku. Viņa arī teica: «Jūs būtu
brīnišķīga dāvana bērniem.» Sākām par to domāt,» Larisa
atklāja.
Viņi domājuši vairākus gadus, līdz uzaicināti apciemot Talsu novada
krīžu centru, lai parotaļātos ar bērniem. Pēc šī notikuma viņi
sprieduši, ka vienu bērnu varētu uzņemt pie sevis, bet mājās
pārveduši divus. Sak’, nav taču lielas atšķirības — viens vai
divi! Kad četratā jau pietiekami saraduši, audžumeitas sākušas
rosināt: «Mammu, vajag brālīti!» Larisa neslēpa: «Protams, pirms
pieņēmām bērniņus, bija bail. Daudzreiz domājām par to, vai mums
sanāks. Visu laiku lūdzām: «Dievs, dod mums tādus bērnus, kuriem
mēs būsim vislabākie vecāki!»»
Kad Bērziņi jau pieņēmuši lēmumu atvērt savu māju durvis trešajam
bērniņam, pienācis uzaicinājums uz pasākumu Rīgā, Kapseļu ielas
bērnu aprūpes centrā. «Tur bija bērni ar īpašām vajadzībām.
Stāvējām maliņā, direktore aicināja pievienoties rotaļām, bet mēs
bijām pilnīgi kā sastinguši. Tad pienāca viens puisītis un rādīja
zīmulīti. Es uz viņu paskatījos, paglaudīju galviņu. Kad viņš
aizgāja, ar acīm viņam sekoju… Tomēr bija sajūta, ka jābrauc ātrāk
prom. Bet ceļā manī bija nemiers. Skaļi domāju: «Jā, jā,
audžuvecāki… Redz, kā nu ir — visiem jau gribas skaistus,
gudrus bērnus paņemt aiz rociņas un vest mājās… Kristieši! Kā tad…»
Vīrs uz mani paskatījās un jautāja: «Tu domā to pašu, ko es?» Viņš
grieza mašīnu pretējā virzienā, un mēs braucām atpakaļ. Bija
sajūta, ka mēs kaut ko varētu nokavēt!» atceras Larisa. Kapseļu
ielas pasākumā viņi atgriezušies burtiski skriešus, jau saucot:
«Kur viņš ir? Viņš ir mūsu!»
Vajadzīgo iedrošinājumu snieguši tuvākie cilvēki, uzsverot:
«Kurš tad, ja ne jūs!» Arī tad, kad runa jau bijusi par bērnu ar
īpašām vajadzībām, no apkārtējiem saņemts tik būtiskais
apliecinājums: «Protams, ka jūs to varēsiet!» Larisa uzsvēra, ka
atbalsts no ģimenes, speciālistiem un izglītības iestādēm ir ļoti
svarīgs, pie tam — nevis kaut kad, bet tūlīt. Tāpat
nepieciešama sapratne darba vietā, jo ir jārēķinās ar to, ka
sākotnēji bērniem būs vajadzīgi dažādi medicīnas un rehabilitācijas
pakalpojumi.
Normunds nenoliedza — kopš audžubērnu ienākšanas ģimenē
piedzīvoti visdažādākie posmi, mijoties grūtībām, dusmām,
neizpratnei, apjukumam un lielai laimes izjūtai. Vajadzējis vien
mīlēt bērnus, lai mainītos viņi un lai mainītos paši. Ģimenē
spriests, ka garšīga ēdiena radīšanā vārdi «gatavots ar mīlestību»
nozīmē gatavot, ieguldot centību, un līdzīgi varot sacīt arī par
audžuvecāku lomu: ir jācenšas, un tad arī izdodas labi.
«Ja kādam ir sirdī šis aicinājums, nevajag tam pretoties. Vajag
darīt un dot. Darīt kā mēs, darīt labāk par mums!» iedrošināja
Larisa. «Šādus bērnus uzņemot ģimenē, mēs uzņemam eņģeļus. Tā
tiešām ir taisnība,» sprieda Normunds. Par to liecinot kaut vai
fakts, ka pēc Denisa ienākšanas Bērziņu mājās pat vislielākajā
izsalkumā nav iedomājama maltīte bez pateicības lūgšanas, jo
puisēns pirmais izstiepj rociņas uz abām pusēm, mudinot sadoties
rokās, un ir gatavs arī būt tas, kurš pārējos vada lūgšanā.
«Tikai nemūciet prom!»
Valsts sociālā aprūpes centra «Rīga» filiāles «Rīga» jeb Kapseļu
ielas bērnu aprūpes centra vadītāja Ilze Dzene pastāstīja, ka viņas
vadītajā iestādē dzīvo bērni vecumā no četriem līdz 18 gadiem
ar īpašām vajadzībām. Šajā namā dzīvoja arī Bērziņu ģimenē mājas
guvušais Deniss. Zīmīgi, ka viņš nesen apciemojis šo aprūpes
centru, kurā nodzīvojis sešus gadus, un darbinieki puisēnu nav
pazinuši. «Viņi nepazina šo saules apmirdzēto puiku, kurš pirms tam
bija pelēks, pamests, vientuļš… Pāris mēnešu laikā viņš bija kļuvis
neatpazīstams — mīlestības iekļauts, pieņemts. Bet Kapseļu
ielā ir vēl citi šādi bērni. 40 bērni,» uzsvēra I. Dzene.
Piemēram, tur mīt arī meitenīte, kura ir uzaugusi kopā ar Denisu un
šobrīd piedzīvo dziļas skumjas, ilgojoties pēc tā, ko viņa pat
neapjauš, jo nekad nav dzīvojusi ģimenē. Viņai ļoti vajadzīgas
mājas.
«Bērni ar funkcionāliem traucējumiem, bērni ratiņkrēslos it kā
izskatās citādāk, bet viņi ir tādi paši kā jebkurš cits bērns,
kuram nav šo īpašo vajadzību,» atgādināja aprūpes centra vadītāja.
Tieši to viņa arī sakot pasākumu viesiem, kas bikli mīņājas maliņā:
«Tikai nebaidieties! Šie ir bērni, un viņiem vajag ģimeni. Tikai
nemūciet prom! Esiet atvērtāki un pieņemošāki!»
I. Dzene arī sevišķi mudināja sniegt visu iespējamo atbalstu
vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, lai viņi
psiholoģiski nesalūztu un neievietotu savu bērnu aprūpes iestādē.
Viņa uzrunāja novada vadību, lūdzot gādāt, lai atbalsta sniegšanai
būtu arī politisks atbalsts. «Nonākot aprūpes centrā, šis bērns būs
zaudēts. Viņš visu mūžu būs aprūpējams. Šī aprūpe var būt
profesionāla, bet tajā pietrūkst mīlestības. Būs tikai rūpes par
to, lai bērns ir sakopts, apģērbts, pabarots. Institucionālā vidē
nav iespējams nodrošināt to, ko var dot vienīgi ģimene,» brīdināja
aprūpes centra vadītāja.
Viņas iniciatīva, stājoties amatā, ir atvērto pasākumu rīkošana
bērnu aprūpes centrā. Katrs šāds pasākums esot nesis augļus —
ne tikai Deniss ir devies uz mājām, bet arī citi bērni. Nākamais
pasākums būs jau piektdien, 2. novembrī, 16.00 Rīgā, Kapseļu
ielā 31. «Jūs katrs esat aicināts un gaidīts. Ne jau mēs,
pieaugušie, jūs gaidām. Bērni jūs gaida!» atgādināja I. Dzene.
«Bērns ir mazs ļoti īsu laiku, un ieguldītā mīlestība nāks atpakaļ
ar milzīgu atdevi. To novēlu katram izbaudīt, jo nekur citur tādu
atdevi nesaņemsiet, kā vien, rūpējoties par šiem bērniem, kuriem ir
īpašas vajadzības. Viņi arī īpaši jums pieķersies un īpaši jūs
mīlēs,» papildināja viņas kolēģe, sociālās aprūpes sektora vadītāja
Lelde Brīvere.
Bērni gaida, kad mēs izaugsim
Lai gan ne reizi vien dzirdēts, domājams, arī šoreiz nevienu
neatstāja vienaldzīgu Bārbalu ģimenes stāsts par to, kā pirms
četriem gadiem Zanes un Agra ģimenē uz palikšanu ienāca četras
meitiņas — divi dvīņu pāri. Līdz šim brīdim viņi gāja garu
ceļu 17 gadu garumā. «Tā ir taisnība, ka bērni ir eņģeļi, un
17 gadu laikā es ļoti daudz lūdzu, lai mūsu eņģeļi nonāk pie mums.
Kad atnāca, sapratu, ka lūgšanas jau agrāk bija uzklausītas, mūsu
eņģeļi jau bija nokāpuši lejā un gaidīja, kamēr mēs būsim gatavi!
Vispirms vajadzēja pārkāpt pāri savam ego,» Zane vērtēja.
Kamēr sabiedrība tik bieži lauza galvu par to, vai spētu iemīlēt
«svešus» bērnus, viņa atzina — ceļā uz pirmo satikšanos ar
tagadējām meitiņām bijušas tikai vienas raizes: vai viņas pieņems
šādus vecākus un spēs viņus mīlēt. Pēc visa piedzīvotā Zane
atzīst — ja savulaik daudz lūgusi Dievu, tad tagad sarunās ar
Viņu esot daudz pateicības par to, kā viss nokārtojies. «Mēs esam
laimīgi! Cik mums būs atvēlēts dzīvot, tik mēs dzīvosim laimīgi, jo
mums ir šie bērni. Kad izvēlējāmies pieņemt uzreiz četras meitas,
daudzi jautāja, vai tas nav bezatbildīgi. Nē! Kara laikā taču arī
izaudzināja, pabaroja, izskoloja bērnus; kāpēc lai mēs nevarētu?
Mēs šo dāvanu ļoti gaidījām, lai gan nebijām domājuši, ka tā būs
tik liela. Tomēr sajutām, ka tie ir mūsu bērni, pat viņas neredzot
un nezinot, kā viņas sauc. Zinājām tikai, ka ir četri bērni, kuri,
visticamāk, tiks adoptēti uz ārzemēm, jo Latvijā nav neviena, kurš
būtu gatavs pieņemt uzreiz četras māsas, vienu vecāku bērnus, kurus
nedrīkstēja šķirt. Sapratām, ka mums viņas ir jāņem. Kā mēs uz
Ameriku dosim Latvijas bērnus?!» toreizējās pārdomās dalījās
Zane.
Atbildīgā lēmuma pieņemšanā viņi ar Agri tūlīt saņēmuši tuvinieku
atbalstu. Zanes mamma sacījusi: «Ņemiet šos bērnus! Es strādāšu,
cik ilgi varēšu, un atbalstīšu jūs, kā vien varēšu! Jūs to varat!»
«Ja kāds jums līdzās kaut nedaudz aizdomājas, ka varētu paņemt kādu
bērnu no bērnunama, esiet viņiem par atbalstu, sakiet, kur var
dabūt informāciju, pie kā var smelties drosmi. Pie mums noteikti
var smelties drosmi! Nožēloju tikai to, ka pagāja šie garie
17 gadi, — šajā laikā es jau būtu varējusi kādu izaudzināt,
bet acīmredzot mums pašiem bija jāizaug līdz tam,» secināja
Zane.
Draudzes ģimene — noslēgta?
Pieņemt bērnus draudzē kā ģimenē mudināja talseniece Vita Dreijere,
kura vada kalpošanu bāreņiem Rīgas Svētās Vecās Ģertrūdes draudzē.
Šīs draudzes ļaudis regulāri dodas uz diviem bērnunamiem, pavada
laiku ar bērniem, kopā apmeklē dažādas vietas, kā arī uzņem bērnus
aktivitātēs savā baznīcā. Apciemojot bērnus, līdzi nekad netiekot
ņemtas dāvanas. «Ne tāpēc, ka mēs būtu skopi, bet jau sākumā
pamanījām, ka viņi ir pieraduši pie «vienreizējiem» ciemiņiem, kuri
ierodas, uzdāvina dāvanas un nekad vairs neatgriežas,» uz skaudro
patiesību norādīja Vita. Bērni arī ļoti esot mierā ar to, ka šie
regulārie viesi nav ne apdāvinātāji, ne izbraukuma cirks un pat ne
izbraukuma svētdienas skola. «Uz svētdienas skolu viņi brauc pie
mums,» skaidroja Vita.
Bērniem ļoti patīkot baznīcā. «Droši vien ne jau liturģijas un
dievkalpojuma dēļ. Viņiem patīk satikt pazīstamos cilvēkus, kurus
viņi varēs apskaut,» Vita uzsvēra. Draudze esot pieņēmusi to, ka
gaisotne, pateicoties šiem bērniem, ir dzīvelīga, kas liecina par
to, ka viņi jūtas kā mājās un atļaujas būt īsti. «Ja draudze sevi
sauc par ģimeni, tad arī esam kā ģimene! Mēģinām to iedzīvināt un
pārkāpt pāri tai pašpietiekamībai, ka mums ir labi savā šaurajā
ģimenes lokā, kurā viss ir labi, visi ir veseli… Šie bērni mūsu
draudzē ir ienesuši kaut ko ļoti, ļoti skaistu,» vērtēja
Vita.
Protams, draudzes cilvēki tiek mudināti veidot arī ciešākas
attiecības ar kādiem no bērniem, kas palikuši bez vecāku
mīlestības, kļūstot vismaz par viesģimenēm. «Šiem bērniem ļoti
vajadzīgs laiks, ko veltām tieši viņiem,» pārliecinājusies Vita.
Viņa pati kļuvusi par viesģimeni 13 gadus veciem dvīņu puikām.
«Strazdes bērnunamā šobrīd dzīvo vairs tikai kādi pieci bērni! Kas
gan tas ir? Skatos, cik daudz cilvēku ir šajā telpā, bet tur ir
tikai pieci bērni, starp citu — ļoti forši bērni,» izaicināja
Vita.
Viņa lika aizdomāties, ka mēs, kas esam auguši ģimenēs un kas
veidojam paši savas ģimenes, nespējam pat iedomāties, kādi
jautājumi nomoka aprūpes institūcijās mītošo bērnu prātus.
Piemēram, Vitai nesen kāda meitene jautājusi, kas notiks, kad viņa
nomirs. Vai kāds pēc viņas skums?…
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: