«Jūs savam bērnam prasījāt, vai viņš grib iet skolā?» 03.02.2018
Decembra beigās «Talsu Vēstīs» rakstījām par bijušo
sabilnieci Ilzi Heizu, kura savus bērnus izglīto mājmācībā Amerikā.
Mēnesi vēlāk Sabiles biedrības «Stāvu augstāk» telpās tikās vecāki
no Talsu, Kuldīgas, Kandavas un Brocēnu novada, lai mammas, kuras
Latvijā saviem bērniem izvēlējušās mājmācību, dalītos filozofiskos
un praktiskos apsvērumos ar citiem, kuri šādu iespēju saskata kā
saviem bērniem piemērotāko. «Vairs nejūtos tik jocīga, domājot par
mājmācību. Redzu, ka ir daudz jocīgo!» pēc tikšanās smējās kāda
mamma.
Atziņās dalījās trīs bērnu (desmit, septiņus un piecus gadus vecu)
mamma Inga no Kuldīgas novada. Vēloties sniegt savām atvasēm
labāko, pirms dažiem gadiem viņas ģimene bijusi viena no septiņām,
kas apvienojušās privātskoliņas dibināšanā, radot drošu vidi un
teju ideālus apstākļus 16 bērniem četrās klasēs. «Likās, ka visu
esmu nokārtojusi saviem bērniem,» atzina Inga. Bet pērn pavasarī
viņai bijusi saruna ar Latvijā pazīstamo vecmāti, dūlu un piecu
bērnu mammu Baibu Stikuti. «Pastāstīju, cik ideālu vidi mēs esam
radījuši, perfektu skoliņu, un viņa teica: «Pag, tu gribi teikt, ka
jūs esat radījuši ļoti skaistu cietumiņu saviem bērniem, kur jūs no
rīta viņus aizvedat, lai tikai vakarā satiktu? Pareizi?» Sastingu…»
atceras Inga. Tagad viņa spriež, ka laikam arī iekšēji bijusi
gatava izaicinājumam. «Nesapratu, kurš tad ir mans kvalitatīvais
laiks kā mammai, kad bērnos beru tos zelta graudus, kas manī ir.
Bērni jau nekad nav mājās! Viņi ir ideālajā skoliņā, pulciņos,
vakarā visi kā darba ļaudis pārnāk mājās, nostrādājušies un ar
savām emocijām,» konstatēja Inga.
Augustā apmeklējusi mājmācību ģimeņu tikšanos, viņa pieņēmusi
lēmumu: pēc divām nedēļām sāksies septembris, bet bērni vairs neies
pat uz vecāku izloloto skaisto skoliņu. Vidējais bērns taču visu
dzīvi prasījies palikt mājās, bet allaž mamma atbildējusi ar
šķietami neapstrīdamo argumentu: «Jāiet! Visi iet! Tev arī
jāiet!»
Iespēja, kādas varēja nebūt
«Jau pirms vairākiem gadiem sapratu, ka bērna izglītošana ir
pirmais sievietes — mammas — darbs. Tēvs tur tādu lielo
rāmi, bet niansēs, pieejās un metodikās tā ir mammas atbildība.
Daudzi domā, ka šādos gadījumos atklāsme pār sievu un vīru nokrīt
vienlaicīgi, un viņi, rokās sadevušies, iet uz mērķi. Varbūt kādam
tā notiek. Manā laulībā notika citādāk. Pirms desmit gadiem, kad
sirdī sajutu, ka visdrošākā vieta, kur dzemdēt pirmo bērnu, ir
mājas, vīram bija balta seja un lielas acis. Kad pateicu domu par
mājmācību, seja bija identiska! Viņš, kā lielākā daļa vīriešu,
labprātāk samaksā, nokārto, un tā jūtas drošāk. Bailes bija
milzīgas, jo stereotipi un mīti, kas spieda smadzenes, arī bija
milzīgi.
Kad dibinājām skolu, domāju par sevi kā par mājmācībai pilnīgi
nepiemērotu mammu — šķita, ka man nav nevienas no īpašībām,
lai to spētu paveikt. Arī profesionālā dzīve bija sabojājusi
identitāti un rakstura iezīmes — likās, ka vieglāk ir kaut ko
noorganizēt, nekā nomesties uz celīšiem, stumt un darīt. Karjera ir
ļoti attīstījusi manas smadzenes, bet padarījusi trulus manus
pirkstus,» secina Inga. Viņai ir divas augstākās izglītības un
pieredze plašu kolektīvu un struktūru vadīšanā, uz ko nu nākas
skatīties kā uz ļoti vīrišķīgu pieredzi. «Likās, ka esmu atrofējusi
savas sievišķās prasmes. Bet es esmu dzīva! Un mani bērni ir dzīvi!
Neviens no viņiem pagaidām neprasās atpakaļ uz mūsu perfekto
skoliņu, kas man viņiem šķita kā paradīze. Un par šo procesu, kas
notiek, varu pateikt: es dzīvoju! Beidzot! Esmu sapratusi, ka tā
man, sievietei, kāda biju kļuvusi, ir milzīga dāvana — Dievs
man ir devis vēl vienu iespēju! Tādas varēja arī nebūt! Visi esam
apjukuši, visiem trūkst gudrības un mantojuma, vīrieši ir apjukuši,
un sievietes ir apjukušas, mēs visi putrojamies, mēģinām cits citam
palīdzēt… Bet varu apliecināt, ka šajā procesā mums ar vīru laulībā
viss gājis uz augšu. Mēs katrs sākam ieiet savā vietā! Mājmācība,
protams, ir slodze, un reizēm esmu tik ļoti sagurusi, bet šis
sagurums, man šķiet, ir līdzīgs tam, kāds varētu būt vīrietim, kurš
uzar lauku. Viņš ir savā vietā, dara vīriešu darbu un vakarā ir
noguris, bet gandarīts. Tāpat sieviete, ja viņa izpumpējas lietās,
kurām ir radīta, gūst pavisam cita veida gandarījumu un pēc tam arī
atjaunotni, nevis, kad izpumpējies starptautiskā uzņēmumā, vairojot
akcionāriem miljonus,» necerēto ieguvumu atklāj Inga.
Dresūra un apjukums
Kristīnei, kura ar vīru audzina sešus pašu bērnus un trīs
pieņemtos, ir liela pieredze mājmācībā. Kā efektīvāko veidu pārejai
no izglītošanās skolā uz mājmācību viņa iesaka… nemācīšanu, ļaujot,
lai bērns skolojas pats. Drīz izrādīsies, ka viņam ir interese
uzzināt arī ko vairāk. Par šo «vairāk» domājot, vecākiem ir svarīgi
definēt, ko ģimenē nozīmē izglītība un kādi ir tās mērķi.
«Vienīgais mērķis — sagatavot dzīvei. Un tikai tam blakus
ir — kā mēs atskaitīsimies skolai. Sākumā, protams, gribas
otrādi. Kā nu es visiem parādīšu, ka esmu perfekta māte, kas visu
māk un spēj izdarīt daudz labāk nekā skolā! Dēlam ir 21 gads
un viņš joprojām man pārmet, kā es viņu 1. klasē
«masēju» — sūtīju uz visām iespējamajām olimpiādēm, un viņš
visur dabūja labākās vietas! Toties 6. klasē atstāju viņu uz otru
gadu. Jutu, ka nevar mans dēls vēl rakstīt mīlestības vēstules
meitenēm, ko prasīja latviešu valodā. Puika uzrakstīja: «Nedomāju,
ka man ir tāds vecums.» Viss! Sociālajās zinībās viņam bija
jāraksta par izsargāšanos, bet viņš uzrakstīja: «Nedomāju, ka man
par to būtu jāinteresējas.» Tobrīd skolēns bija jāatstāj uz otru
gadu, ja bija viena nesekmīga atzīme. Tad nu es nenodevu dēla
darbus zīmēšanā, un skolā pateicu, ka mans mērķis ir, lai viņu
atstāj uz otru gadu,» atklāja Kristīne. Tā kā dēlam visos pārējos
priekšmetos atzīmes bija izliktas, skolai nebija iemesla kontrolēt,
ko viņš tagad mājās dara, un sanāca vērtīgs neskološanās gads. «Šis
gads deva ārkārtīgi lielu «uzrāvienu» — viņš iemācījās ļoti
labi angliski rakstīt, sāka interesēties par filozofiskām lietām,
lasīt grāmatas, nobrieda. Viss vienkārši notika!» atceras
Kristīne.
Nemaz jau tik viegli ar to nekā nedarīšanu bērniem neejot —
jā, sākumā viņi izbauda to, ka nav jāmācās, bet vēlāk sāk nervozēt.
«Mēs esam pieradinājuši bērnus pie tā, ka viņiem visu laiku tiek
teikts priekšā, kas jādara! Tāpēc mums ir tik maz radošu personību…
Vīrietis, kurš visu laiku ticis dresēts, pieaudzis kļūst nenormāli
apjucis. Meitenes vēl izdzīvo, toties vīriešus mēs absolūti
nograujam. Ja jums ir dēli, tad mājmācība ir pats labākais, ko
viņiem varat dot!» uzskata Kristīne.
Var likties — vīrietim taču jāiet pasaulē, kā var viņu turēt
mājās?! Bet skola, kur sievietes vadībā sastingušam jāsēž solā, nav
pasaule! «Ja puika skolā mācās labi, ja viņš ir viens no labākajiem
(ja ne pats labākais) klasē, tad tā ir trauksme! Izņemot tos
gadījumus, kad puika mājās nemācās, un viņam atzīmes vienkārši
birst. Vienmēr bērnam ir vērts pajautāt, kas vēl viņu no sirds
interesē,» uzsvēra Kristīne. Cita mamma zināja stāstīt piemēru, kad
sieviete ar lepnumu runā par 4. klases skolnieku, kuru viņa
nelaiž nevienā interešu izglītības pulciņā, jo dēlam esot jāmācās.
Puika ir teicamnieks, un mamma ir priecīga, bet dēls, stundās
drudžaini cenšoties visu pagūt pierakstīt, jau ir pazaudējis pat
savu sākotnēji tik glīto rokrakstu… «Ļoti bieži sievietes savu
identitāti asociē ar bērniem. Ja bērni ir veiksmīgi, ar viņu viss
ir kārtībā; ja kaut kas ir ne tā, tad mamma ir slikta. Tas nav
pareizi!» atgādināja Aiga.
Nedot zinātkārei Pedro
Mājmācībā, tostarp neskološanas laikā, vecākiem ir svarīgi rūpēties
par vidi. «Pirmā lieta: datorspēles nost!» strikta bija Kristīne.
Datoru, protams, izmantot drīkst, bet — mācībām, vērtīgas
informācijas iegūšanai. Bērnam, kurš neapmeklē skolu, nav
vajadzības arī pēc mobilā telefona. «Cilvēks īstenībā ir ļoti
zinātkārs. Nostrādājies kā zvērs, atnāk mājās un — ko dara?
Ieslēdz televizoru! Kāpēc? Lai kaut ko uzzinātu! Bet gadās, ka pa
televizoru iet seriāls… Nu, kaut ko jau tur rāda, kaut ko
uzzināju — ko darīja Pedro… Bet īstenībā vēlme ir mācīties!
Jautājums, ko ar šo vēlmi dara. Ja nebūs televizora, nekas cits
neatliks, kā iet pie grāmatu plaukta,» salīdzina Kristīne. Pēc
grāmatām, protams, var doties arī uz bibliotēku. Pat mācību
grāmatas neesot obligātas — tās drīzāk var palīdzēt mammai
saprast, ka mācību ietvars ir īstais un nav «aizpeldēts» nekurienē,
tomēr pamats — mācību standarti — esot pieejami
internetā.
Protams, būtiska ir interešu izglītība, un mājmācības mammas slavē
šahu, mūziku un sportu. Pēdējās divas jomas sevišķi svarīgas, ja
vecāki paši nav mūziķi un aktīva dzīvesveida praktizētāji.
Diskusija raisījās par to, vai uzspiest bērnam palikt vienā
pulciņā, ja iesākts to apmeklēt. «Man agrāk vecāki mācīja, ka visas
lietas ir jānoved līdz galam. Bet vienam gals ir deviņi pamatskolas
gadi, otram — vēl vidusskola… Kurš ir tas gals? Pēc kā to
mērām?» aicināja aizdomāties Inga. Viņa ieteica sadzirdēt, kas ir
bērna īstais nepatikas cēlonis. Piemēram, bērns apmeklē mūzikas
skolu — patīk spēlēt instrumentu, patīk dziedāt, bet ir
kritiska nepatika pret solfedžo viena būtiska iemesla dēļ: tiec
pastāvīgi vērtēts un pārbaudīts! Ja mērķis nav nākotnē profesionāli
nodarboties ar mūziku, protams, iespējams mūziku mācīties
individuāli. Ja ir liela vēlme tomēr lūzuma brīdi pārvarēt, vērts
palaist kontroli vaļīgāk, iedrošinot bērnu, lai viņš turpina
apmeklēt mūzikas skolu, un nekas, ja atzīmes nebūs tik labas. Tad
var sekot jauna saņemšanās.
Vecāki sprieda par vērtēšanu kopumā un faktu, ka ir iespējams
saņemt labas atzīmes, arī vielu sevišķi labi nepārzinot, vien
saprotot, ko drīkst un ko nedrīkst, lai dabūtu labu atzīmi.
«Vienkārši «jāatkož» pedagoga psiholoģiskais tips, jāizprot, ko
viņš vēlas, tas viņam jāiedod, un tu vari priekšmetu patiesībā
nezināt!» secināja Inga. Viņas dēls, apmeklējot mākslas skolu, esot
pamanījis: «Melno krāsu nedrīkst lietot, jo skolotājai tā nepatīk!
Kolīdz kāds lieto melno krāsu, tā viņam liek par vienu punktu
mazāk!»,» viņa atklāja. Kristīne sprieda, ka bērna attīstībai tas
dod tikai vienu: iemāca manipulēt…
Bērns aug pats no sevis
Mājmācība oficiāli sākas no 1. klases. Pirmais solis —
atrast skolu. Nepiekrist mājmācībai gan nedrīkstot neviena
izglītības iestāde, tomēr pieredze liecinot, ka skola var uzstādīt
tik smagnējus noteikumus (piemēram, liekot mācīties tieši to pašu,
ko skolā, un apmeklēt klātienē visas ieskaites), ka laimīgāki gan
vecāki, gan bērni būs, apmeklējot skolu! «Tad ir cietums mājās! Tad
labāk laidiet bērnu slinkot barā,» nopūtās Kristīne. Latvijas
skolās attieksme esot ļoti dažāda — ir arī tādas, kurās mājmācības
ģimenes bauda lielu brīvību un individuālu pieeju. Atskaite valsts
priekšā esot 3. un 6. klasē, kad kārtojami diagnosticējošie
darbi, bet pārējais esot katra pedagoga individuāla pieeja.
Mīts liekot domāt, ka mājmācība der tikai ģeniāliem vai
atpalikušiem bērniem. Protams, der arī tādiem! Pieredze liecina, ka
bērns ar autismu, skolojies mājmācībā, vēlāk spējis mācīties
palīgskolā, kur brīnījušies, ka viņam piemīt zinātkāre, kas mēdz
atšķirt veselos no neveselajiem. «Bērnā ir fantastisks attīstības
dzinulis! Viņš burtiski visu uzsūc! Iedomāties, ka jūs viņā kaut ko
šausmīgi daudz ieliekat vai ka pedagogs skolā bērnā ārkārtīgi daudz
ko ieliek, ir absolūta ilūzija. Bērns faktiski aug pats no sevis!
Ja jūs neesat stulbi vecāki, bet esat tādi, kas sarunājas ar
bērniem, paši izglītojas un meklē informāciju, tad, noturot bērnu,
piemēram, līdz trešajai klasei mājās, iemācīsiet gan elementāras
lietas matemātikā un latviešu valodā, gan jūsu bērns būs
fantastiski attīstījies,» ir pārliecināta Kristīne.
«Bet, ja man neizdodas? Vai es varu kaut ko sabojāt?» kāda mamma
raizējās. «Tagad padomājiet — vai šādus jautājumus sev uzdod
visi pedagogi?» pretī jautāja Kristīne. Ingai bažas izdevies
pārvarēt kopā ar vīru pieņemtais lēmums sākotnēji pamēģināt
mājmācību tikai vienu mēnesi. «Uzreiz kļuva vieglāk! Un sistēmā
atgriezties var jebkurā brīdī,» viņa atgādināja. Mammu pieredze par
brīdi, kad bērns pēc mājmācības uzsāk skolas gaitas, lielākoties ir
labas, jo šie bērni ir droši, nebaidās no katra pieaugušā kā no
potenciālā viņa snieguma vērtētāja, tāpēc neuzskata par vajadzīgu
sevi nemitīgi prezentēt. Viņi mēdzot kļūt par klases līderiem,
tiesa gan — ne vienmēr būdami ērti skolotājiem, jo ir
pieraduši domāt brīvi un radoši. Protams, var arī nepaveikties un
piedzīvot pret mājmācībā skoloto bērnu vērstu mobingu. Iemesls gan
nav bērna neprasme veidot attiecības. «Īsta socializēšanās taču ir
ar draugu, ar māsu, ar mammu un tēti, ar vecmāmiņu! Pārējās
attiecības ir vien pavirša komunikācija, ja vispār ir,» salīdzināja
Kristīne.
Tikšanās laikā izskanēja secinājums, ka mājmācības praktizētāji
Latvijā pagaidām meklē «ciltis» — līdzīgi domājošos, tomēr
kustība straujiem soļiem attīstās, līdzīgi kā tas bija ar
mājdzemdībām, par kurām vēl ne tik sen šķita, ka uz ko tādu spējīgi
vien trakie. Pagaidām gan vēl mājmācību praktizējošiem vecākiem
mēdzot pārmest: «Jūs vispār esat pajautājuši, vai bērns gadījumā
negrib iet skolā?» Tad viņiem ir laba atbilde: «Bet jūs savam
bērnam prasījāt, vai viņš grib iet skolā?…»
Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācijas nodaļas vadītāja Lāsma Šķestere informēja, ka mājmācības normatīvo regulējumu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 591 «Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi». 22. pantā teikts: «Pamatojoties uz izglītojamā vecāku rakstisku iesniegumu, direktors pēc saskaņošanas ar izglītības iestādes dibinātāju un izglītojamā uzņemšanas izglītības iestādē (izņemot speciālās izglītības iestādi/grupu) ir tiesīgs ar rīkojumu noteikt, ka 1.—6. klases izglītības programmas daļā paredzēto mācību saturu izglītojamais var apgūt ģimenē un ka par to ir atbildīgi viņa vecāki, ja: 22.1. vecāki rakstiski pamato, ka izglītojamā veselības stāvokļa dēļ, ko apliecina ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta izsniegta izziņa, vai psiholoģisku iemeslu dēļ, ko apliecina psihologa atzinums, ir nepieciešami īpaši apstākļi, kurus izglītības iestāde nevar nodrošināt; 22.2. ģimenē ir nodrošināta izglītojamā mācībām nepieciešamā mācību vide un atbalsts mācību satura apguvei; 22.3. izglītības iestādes administrācija nosaka izglītības programmas īstenošanas kārtību un kārtību, kādā izglītības iestādes pedagogi novērtē izglītojamā mācību sasniegumus mācību gada laikā.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: