Mājmācība — kad rezultāts nav atzīme, bet gan tas, ko tu šodien uzzināji 05.01.2018
Ziemassvētku laikā vecāku mājās Sabilē ciemojās Ilze
Heiza, kura ar vīru Deividu tagad dzīvo Mērilendas štatā, ASV.
Heizu bērni neapmeklē izglītības iestādes, viņi tiek skoloti mājās,
kā paši joko — «Heizu Akadēmijā», kurā Ilze ir skolotāja, bet
Deivids — direktors. Tieši par pieredzi mājmācībā arī tikāmies uz
sarunu.
Ilzei un Deividam ir divi bērni: sešgadīgais Pauls un četrgadīgā
Estere. Kad tikšanās sākumā paužu pārliecību, ka es nekad nespētu
savu bērnu mācīt mājās, Ilze mierīgi atbild: «Es saprotu! Arī pati,
aizbraukusi uz Ameriku, Deividam teicu, ka nekādā ziņā nemācīšu
bērnus mājās! Tie, kuri to dara, taču visi ir dīvaini! Mamma mājās
māca savus bērnus — kas tad tā par mācīšanu?!» viņa smejas par
agrāko priekšstatu. Interesanti, ka tā savulaik domājis arī
Deivids, lai gan tieši viņš vēlāk ierosinājis bērnus skolot
mājmācībā un iedrošinājis Ilzi, ka viņa ar šo uzdevumu lieliski
tiks galā. «Kad es augu, mēs zinājām, kuri bērni mācās mājās,
tiklīdz viņi ienāca pa durvīm! Viņi visi bija vienādi ģērbti,
viņiem mugurā bija mājās šūtas drēbes — 18 gadus vecais jaunietis
bija ģērbies tāpat kā divgadīgais bērns! Tas ir traki! Es
negribētu, lai mani bērni tā dzīvo!» toreizējās izjūtās dalās
Deivids (viņš, protams, sarunai pievienojas angļu valodā, tomēr
nevar nepamanīt, ka viņš itin labi saprot arī latviešu valodu un
spēj tajā mazliet runāt). Arī šo bērnu sociālās prasmes bijušas
ļoti ierobežotas — «patīk», «nepatīk», «jā», «nē» līmenī.
Mainīt viedokli likusi radinieku ģimene, kur mājmācībā izglītotie
bērni bijuši ļoti inteliģenti un spējīgi izprast pasauli. «Viņi
bija guvuši labāku izglītību, nekā biju redzējis citur. Tas lika
sākt domāt, ka varbūt tomēr kādudien…» atceras Deivids. Arī Ilze
piekrīt — ar laiku priekšstatu nācies ievērojami mainīt, jo viņa
pamanījusi, ka mājmācību saņēmušajiem bērniem zināšanas ir krietni
plašākas nekā tiem, kuri mācās skolā.
Amerikā mājmācība ir ļoti izplatīta un arvien vēršas plašumā. Ir
dažādi būtiski iemesli izvēlei par labu mājmācībai, tostarp
vardarbība skolas vidē, tas, ka nozīmētajās skolās kopā mācās bērni
no sociāli ārkārtīgi atšķirīgām ģimenēm, un ir arī risks, ka valsts
skolās bērna domāšana jau agrīni tiks ievirzīta nevis tā, lai nāktu
viņam par labu, bet — lai būtu izdevīga tiem, kuri ir finansiāli
ieguvēji no patērētāju sabiedrības ar ačgārnām vērtībām. «Negribu,
lai manam bērnam būtu jācieš no spiediena, kura pamatā patiesībā ir
bizness! Es gribu, lai viņš mācās, lai attīstās viņa zinātkāre un
lai viņam rodas mērķis dzīvē!» spriež Ilze.
Dažas no priekšrocībām
Uz sarunu līdzi esmu paņēmusi divas mammas, kurām ir praktiska
interese par mājmācību, un viņas tūlīt min dažas no bažām, kas
saistās ar šo tēmu: vai bērns klausīs mammu kā skolotāju? Vai
mājmācība nenozīmē bērna izolēšanu no vienaudžiem? Ilze vispirms
atbild uz otro jautājumu, stāstot par kaimiņieni, kura arī sākusi
bērnus mācīt mājās, kā pirmo argumentu minot tieši faktu, ka
bērniem skolā neizdodas atrast draugus. To ietekmējot, piemēram,
situācija, ka starp mācību stundām ir ļoti īsi pārtraukumi, kuros
savstarpējās sarunas tiek ierobežotas, bažījoties, ka nesākas
kautiņi. «Man viena mamma teica: «Mana meita mācās skolā, bet viņai
nav draugu.» Mani bērni neiet skolā, bet viņiem ir draugi!»
salīdzina Ilze. Viņa negribot sacīt, ka skolā bērnam nevar būt
draugi, tomēr nevajagot iedomāties, ka skolas apmeklēšana garantē
plašu draugu pulku. Bez tam, mājmācībā izglītotie bērni jau netiek
izolēti no sabiedrības — socializēšanās notiek dažādos pulciņos un
rotaļlaukumos.
Bērni ir ļoti dažādi — viens visu paveic ātri, citam vajag vairāk
laika, un arī tas runā par labu mājmācībai, kur mamma, pazīstot
sava bērna īpatnības, var atļaut viņam strādāt tik ilgi, cik
nepieciešams. Ilze secina — skolā, kur klasi veido ap 30 skolēnu
plašs pulks, ir viegli tiem, kuru darba temps ir ātrāks, sākt
nepamatoti piedēvēt hiperaktivitāti, kaut gan patiesībā, ja mācību
stundas dinamika ir bērnam atbilstoša, ir iespējams produktīvi
strādāt, dienā paredzēto skološanos paveicot pāris stundās. Mājās
iespējams arī sabalansēt laiku starp mācību priekšmetiem, piemēram,
matemātikai atvēlot vien 20 minūtes, ja mācību viela bērnam
nesagādā nekādas grūtības, bet valodām veltot vairāk nekā
stundu.
Mazie inteliģenti
Heizu diena sākas ar pamošanos un brokastīm, kā jau visiem, vienīgi
viņus nedzen pulkstenis — neko jau nevar nokavēt! «Pēc brokastīm
bērniem jānovāc galds. Vienu dienu viens saslauka drupačas, otru
dienu — otrs. Kurš neslauka drupačas, tas novāc paliktnīšus un
noslauka galdu. Pēc tam ļauju 10—15 minūtes paspēlēties, atgādinot,
ka pēc tam sāksies skola. Dažreiz viņi paspēlējas vien piecas
minūtes un paziņo, ka ir gatavi sākt mācīties. Rosinu pirms tam
padarīt sevi skaistus, iztīrot zobus un saķemmējot matus, un
padarīt istabas skaistas, sakārtojot mantas un saklājot gultas.
Zinu, ka Paulam ir jāstrādā! Ja viņš nestrādā, tad viņš strādā
ziepes!» pamanījusi Ilze.
Būdama kristiete un mācītāja sieva, mācību dienu viņa ikreiz sāk ar
lasījumu no Bībeles, ko bērni uzklausa, zīmējot vai darbojoties ar
plastilīnu. Zinot, ka Šarlotes Meisones metodika paredz no sešu
gadu vecuma bērnu apmācībā iekļaut atstāstījumu, Ilze, uzdodot
uzvedinošus jautājumus, lūdz atstāstīt dzirdēto (interesanti, ka
mazajai Esterei tas sokas pat vieglāk nekā Paulam).
Ilzes teiktais par mākslas un mūzikas stundās apgūto vielu
pārsteidz — mākslas nodarbībās bērni nesen apguvuši Vinsenta van
Goga biogrāfiju un pētījuši viņa darbus. «Iegājām muzejā, un Pauls
iesaucās: «Re, kur van Goga «Saulespuķes»!»» Ilze stāsta. Kad
atzīstam, ka mums prātā neienāktu 1. klasē ķerties pie tik augstiem
plauktiem, viņa mierina, ka to nav izgudrojusi pati, bet gan atkal
sekojusi Šarlotes Meisones ieteikumiem.
«Ja nav māksla, tad ir mūzika — pašlaik mācāmies par Edvardu
Grīgu!» Ilze smejas, atkal ieraugot mūsu pārsteigtās sejas. Bērni
klausoties mūziku no «Pēra Ginta» un ar sajūsmu iztēlojoties,
piemēram, Kalnu karaļa alu. Protams, tāpat kā van Goga gleznu, nu
viņi spēj atpazīt arī E. Grīga radīto mūziku. «Man ir mūzikas
skolas izglītība, tāpēc mācu Paulam arī klavierspēli,» piebilst
Ilze.
Aizrautība un progresa svinēšana
Paula stiprā puse esot loģika un matemātika, bet viņš nelabprāt
lasot, tāpēc lasīšanu nākas veicināt, izmantojot nodarbes, kas
dēlam ir tīkamas, piemēram, uz papīra sarakstītas zilbes izvietojot
uz grīdas un ļaujot lēkāt no lapas uz lapu, lai veidotos mammas
nosauktie vārdi. «Skola var priecāties par progresu, ja ir
sasniegts noteikts līmenis, bet es varu svinēt progresu, pat ja
sperts vien mazs solītis uz priekšu! Mācību priekšmetos, kuros
Paulam viss raiti veicas, varu iet uz priekšu vēl raitāk, ņemot
vērā arī viņa intereses. Paulam ļoti patīk «Zvaigžņu kari». Tas
bija labs iemesls, lai sāktu viņu iepazīstināt ar astronomiju, un
dēls ir tādā sajūsmā! Apgūstam planētas, zvaigznes, lasām grāmatas
par sauli, iepazīstam laika joslas, debespuses un to noteikšanu
dabā. Ja bērnam ir interese, tā jāizmanto! Negaidīšu, kad viņš
paaugsies.
Ir tik dažādas metodikas, vajag tikai sekot bērna vajadzībām! Nē,
es neļauju bērniem visu laiku darīt tikai to, ko viņi grib, bet
skatos, pie kā mums šobrīd vajag sevišķi piestrādāt un ko vērts
mācīties papildus, jo bērnam ir par to izteikta interese. To
atstāju mācību procesa beigām, zinot, ka tas tiks uzņemts ar
sajūsmu,» atklāj Ilze.
Lai arī sešgadniekam dienā paredzēto mācību vielu varot izņemt
pāris stundās, neoficiāli jau skola turpinot darboties visu dienu.
Bērns ēd mandarīnu — ir 11 daiviņas, trīs tiek apēstas, cik paliek?
Matemātika!
Pēc pusdienām Ilze ar bērniem vairākas stundas pavadot ārpus mājām,
dodoties uz parku, lai izsportotos, vai staigājot pa mežu, pie
viena apgūstot dabas mācību. «Atradām bebru māju! To mēs visu ziemu
varēsim pētīt!» konstatē Ilze, un nevar nepamanīt arī viņas
aizrautību par visām šīm norisēm. Ilze piekrīt — vadot mājmācību,
vecākiem pašiem jābūt vēlmei apgūt daudz ko jaunu.
Viņa savulaik Latvijā pabeidza Rīgas Pedagoģijas un izglītības
vadības augstskolu, kur izmācījās par sākumskolas skolotāju, un ir
strādājusi arī Sabiles vidusskolā. Deivids sievas izglītību un
pieredzi uzskata par ieguvumu un zināmu garantiju tam, ka viņa spēs
mācīt bērnus mājās, bet Ilze uzskata, ka ir iespējams iztikt arī
bez pedagoģiskās izglītības. Viņa labprāt lasot literatūru, kas
saistīta ar bērnu attīstību un tamlīdzīgām lietām, papildinot savas
zināšanas, un uzskata, ka arī citas mammas var pašu spēkiem
izglītoties, aizvien palielinot spējas veikt mājmācību.
Pašam jāizvērtē savas spējas
«Teikšu uzreiz — ne visas mammas var mācīt bērnus mājmācībā!
Protams, to būtu grūti uzņemties tām, kuras strādā, lai gan es zinu
arī tādas sievietes, kuras bērnus audzina vienas, strādā un vēl
pamanās pašas mācīt bērnus mājās! Kā viņas to spēj, nezinu,»
neslēpj Ilze. Mājmācībai nav valsts atbalsta, tāpēc ģimenei jābūt
gatavai no kaut kā atteikties, ieguldīt mācību materiālos un
tālākizglītībā. Ilze papildina zināšanas kursos un saka: «Lai es
varētu mācīt, man pašai ir jāmācās! Bieži gan mācos kopā ar bērnu,
kopīgi meklējot atbildes uz jautājumiem.»
Vēl mammai, kura izšķiras par labu mājmācībai, jāvēlas ziedot
bērniem savu laiku. «Bet, galvenais, jābūt ļoti lielai pacietībai!
Izskanēja jautājums par to, vai bērns klausa mammu kā skolotāju…
Klausa, bet vajadzīga liela pacietība. Es gan nekad nelieku savam
bērnam mani saukt par skolotāju, bet man ir kaimiņiene, kura liek
to darīt, tāpat kā liek arī allaž solīdi apģērbties uz mācību
stundām. Manējie dažkārt pilda mācību uzdevumus pidžamās! Ja bērns
pamostas agri no rīta un apgalvo, ka vēlas mācīties, tad jāizmanto
šī situācija, jo pēc pāris stundām viņš var to vairs negribēt!»
atgādina Ilze.
Mērilendas štatā vecākiem, kuri veic mājmācību, divreiz gadā
izglītības pārvaldē jāiesniedz portfolio, kurā jāatspoguļo kopā ar
bērnu lasītās grāmatas un jāieskicē mācību priekšmetos paveiktais,
pievienojot fotogrāfijas un darba burtnīcu vai darba lapu paraugus.
Ilze portfolio iekļauj arī ekskursijas, bibliotēkas apmeklējumus,
dalību pasākumos un sadzīviskas norises. «Parādu, kā bērni
praktiski darbojas, palīdzot gatavot ēst, tīrīt māju. Bērni šādas
lietas mūsdienās vairs neprot, tāpēc izglītības pārvalde ir
sajūsmā, ka mūsu mājās tas tiek mācīts!» atzīst Ilze.
Starp citu, ierēdņi, kuri iepazīst portfolio saturu, nav tiesīgi
vērtēt bērna progresu. «Jo katram bērnam ir savs progress! Kā jau
teicu, Paulam lasīšanā neiet tik labi, progress varbūt ir mazāks
nekā citam skolēnam, tomēr tas ir viņa progress! Tai pašā laikā
skolā visiem ir jāsasniedz viens līmenis,» salīdzina Ilze. Un
mammas, kuru bērni apmeklē vispārizglītojošas skolas, pieredzējušas
— kad jau 2. klasē vērtējums tiek izteikts 10 ballu sistēmā, ir
bērni, kuri atmet ar roku, pieņemot, ka viņiem nekad nenopelnīt
augstāko vērtējumu… «Un redzēt, ka bērns ir klases lejasgalā, ir
traumējoši arī mammai! Man savējo nav ar ko salīdzināt!» papildina
Ilze. Heizi arī negrib piekrist Latvijā dzirdamajam argumentam, ka
mazās skolas ir sliktākas par lielajām, jo tajās ir nepietiekama
konkurence skolēnu vidū. «Bērnam nav vajadzības tikt salīdzinātam
ar citiem, bet viņam ir jāzina, kā viņam mācībās sokas,» uzskata
Deivids. Spriežam, ka ir labi, ja bērns var sacensties pats ar
sevi, aizvien cenšoties sevi pārspēt un uzlabot savu rezultātu.
«Jautājums ir, ko tu šodien paveici labāk! Rezultāts nav atzīme,
bet gan tas, ko tu šodien uzzināji!» mājmācības skatījumu uzsver
Ilze.
Vecāki jūt, kas bērnam der
Mammām, kuras Latvijā domā par mājmācību, Ilze atgādina — arī viņa
sākumā jutusies ļoti nobijusies, un raudājuši abi — gan mamma, gan
dēls. «Neatkarīgi no tā — ir vai nav skolotāja izglītība, vienalga
būs bail! Bet, ja nesaņemsies un nepamēģināsi, nekad nezināsi, ka
tu to spēj!
Jārēķinās, ka seši mēneši ir adaptācijas laiks, kad abi cenšaties
saprast, kādā veidā mācīsieties. Varbūt mamma izdomā, ka strādās ar
Montesori metodiku, bet izrādās, ka tā nemaz bērnam neder, un ir
vajadzīgs kas cits! Bet, ja mammai sirdī šī vēlme ir, uzskatu, ka
ir jādara,» pārliecināta Ilze.
Viņa arī atgādina, ka nav taču obligāti bērns jāmāca mājās līdz pat
augstskolai. «Neapgalvoju, ka noteikti mācīšu bērnus līdz 12.
klasei! Ja jutīšu, ka viņiem ir vajadzīga skola, sūtīšu viņus uz
skolu!» Ilze apgalvo. Tāpat esot iespēja sadarboties ar citām
mammām un tētiem, lai mācību priekšmetus, kuri pašai nepadodas,
lūgtu mācīt viņiem. Ilze gan vēl nedomājot par laiku, kad mācību
viela kļūs krietni sarežģītāka, — viņa pagaidām kopā ar bērniem
ejot soli pa solim uz priekšu.
«Es nekādā ziņā nesaku, ka bērni, kuri mācās skolā, nav ieguvēji.
Viņi ir ieguvēji — gūst zināšanas un tā tālāk. Vecākiem ir jāspēj
novērtēt, kas bērniem ir vajadzīgs, un, jūtot, ka viņam vajag ko
citu, meklēt iespēju to piedāvāt. Vecāki taču zina, kas viņu bērnam
ir labākais!» atgādina Ilze.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: